......smeldz un jautājums-kāpēc- nerimstas,kad atgadījums ir dziļi personisks...kad kaut kur kaut kas= tad tiešām sanāks kā teicienā "nāks citi sū...un..."

Tur jau tā jēga teicienam- dzīvojiet tagad un tūlīt- nedomājot par beigām... jebkam!
Pārāk domājot un vērtējot tiešām var nonākt pie depresīva secinājuma - priekš kam ko darīt,ja  viss tāpat putekļus pārvērtīsies vai nu dabīgā ceļā (rudens,gadi)  vai arī kāds tās beigas pasteidzinās (nelaimes gadījums)...

Nē, nevar radīt bērnus un sēt pavasarī sēklas zemē ar domu -  tas tikai līdz viņu rudenim...
Tad - nav vērts. Viss jādara ar naivu un paša rūpīgi pieskatītu prieku. Līdz notici un patiešām, pats sev par izbrīnu, esi kļuvis priecīgs...Domas par mūžību atņem šī mirkļa nozīmīgumu. Un šo mirkļu nav tik daudz, lai brīvprātīgi atteiktos no ilūzijas. Es par prieku, par spīti visam.    

Viss jau kādreiz pāriet ,bet ir arī tādi atgadījumi,kad visu dzīvi tev smeldz un tu uzdod jautājumu-kāpēc?Un risinājumu un atbildi nedzirdi pat kā censtos un neviena zīmīte tur nelīdzēs.Var jau pāriet,bet aizmirst diez vai.

Nāks lielāki sūdi-šitie piemirsīsies.

Pariet viss.Bet aizmirst,ir gruti.................

Labunakti  

arlabunakti....

......tas gan, kuku   ...

Sliktās atmiņas vajag kā antivīrusi vīrusus - aizslēgtās lādītēs spundēt  

.....viss ģeniālais ir vienkāršs...

...atmiņas dažreiz arī pāriet, Guna...varbūt pašaizsardzība

Jā , ja jau viņam bez kastītes "nepielec" ..

....un katru reizi atvērs kastīti,lai nomierinātos ar vārdiem- gan pāries  

... arī šis pāries - bija iegravēts ķēniņa Zālamana gredzena iekšpusē ..., viss pārejošs ir un dzīvo vien tik - cik to atmiņās , kā gredzenā , slēdzam .

Pāries , uznāks un atkārtosies