kas nav darījuši to,ko varētu un vajadzētu darīt.Ir kritiskais brīdis,ko var piedzivot jebkurš,kad jaunības sapņi ir izpostiti-tad nu  vai nu samierināties,pielāgoties  šaurajai apkārtnei,apaugot omulības sūnām,vai ari atrast sevī drosmi un...uzsākt cīņu.Šis brīdis ir rūgts,vēl rūgtāka tik nāves stunda.Ciešanas jēgpilnas  ir tik,cik tās paplašina apziņas robežas.Tiklīdz sāpes kļūst nebeidzamas,tās kropļo cilvēku un ciešanas spēj panest tikai plaša nesavtīgā dvēsele.Taču lielā mērķa labā cilvēks var uzņemties ciešanas.Ja cilvēks nesaredz īsto dzīves jēgu,tad viņam ari nav iespējams ilgstoši mobilizēt savus fiziskos un garigos spēkus.Tad ari daudz grūtāk pārvarēt šķēršļus un nelaimes,grūtāk nepakļauties apkārtējās vides negatīvām ietekmēm,toties vieglāk iet pretim bezjēdzībai,kas citiem sagādā ciešanas.Ja neapaug ar omulības sūnam,tad dzīve ir rosīgaka,daudzveidīgaka un jēgpilna.Tad ari ciešanas kā ievainotais gliemezis spēj pat pērli radīt.