Cilvēks nebūt nav tāds,
Kādu tu viņu redzi ;
Tas ir atspulgs .
/ Iekšējās dabas !/

   .. Kā ziemā ielas mēdz kaisīt ,
      Lai justos mēs drošāk
      Uz spožā un slidenā ledus ,
       Tā cilvēks mēdz pārkaisīt sev
        Smalku paraupju pūderi -
        Tik ne jau lai sargātu sevi
        No mūsu skatienu spožuma ,
        Bet lai pasargātu savu dvēseli
        No mūsu skatienu raupjuma;
          
               .... Bet ir arī ļaudis ,
                    Kas virsū sev uzkaisa
                    Baltu pūdercukuru ;
                      Vai mūsu skatieni
                      Spēj tam pretoties?
                        Vai spēj caur glazūru
                        Redzēt ko vairāk ?

                         ... Un ir arī ļaudis,
                             Kuri kā naktsvijoles silā
                             Zied un smaržo ;
                                Vai viņus redzam ?
                                 Vai jūtam kā smaržu .....

                                  *          *        *
                          Tad re, cilvēki ir tik dažādi ,
                          Bet vienmēr atspulgs NAV
                             Cilvēka būtība !      
                              
                      
P. S : Mazs ieskicējums šajā slapjajā decembra rītā, kad sētnieks steidz atbrīvot  trotuāru no sniega un ledus paliekām, virsū kaut ko uzkaisot - lai neslīd, lai nelauž ...lai nesalauž...  

P.P.S : mēs vienmēr citus redzam , bet sevi ne , jo bieži esam pret sevi nekritiski , neredzīgi ....     Varbūt tāpēc , ka sevi mīlam ?!