Alise .... 13:24-
pateici to, ko maļu un pārmaļu sevī:
- nevienam nevienu neizmainīt!; loģiski- gribas jau šausmīgi ieskatīties aiz tām durtiņām, kurām atslēdziņa mums liegta; bet- vai vajag???
- ok, uzskrūvēsim nu tagad to lepnumu cēlo; un??? guvums??? ...

Nevis nevajag...bet TEV vajag gan... gribas iespītēt sev....

Bet pateikt jau vari...neesi lepnīga...pasakot lepnumu nezaudē...

...man ar dziesmiņa ienāca prātā..
ko gribi tu no manis un ko no tevis es...un ko no tevis, ko no tevis es...
varbūt neko nevajag prasīt- lai zobupastu spiež kā ieradis Tu...lai spiežu...kā radusi es...un tūbiņu-katram savu...
pie izlietnes raidīt slīpu skatienu---atkal VIŅŠ dara...tik nejauki...
man liekas, ne tūbiņās ir vaina...tas tikai atrasts pamatojums...lai ceļi ietu savus ceļus.

Prasīt no otra- nav laba doma, pēc tam vēl  -apvainoties un pūcēties, ka otrs nespēj kaut ko dot- to, ko gribētos pašai... arī nav nekas adekvāts.. Gribi mīlēt cilvēku-mīli, pa gabalu,  vai kopā esot, bet- tā ir pašas izvēle, otram nav jāatbilst visiem priekšrakstiem- ko no viņa gaida, vai ko no viņa gribētos saņemt

Lūgties nevajag, bet lepnai arī nevajag būt- tas lieki!
Vienkārši ir jāpieņem..ka otrs ir tāds, kāds ir....un notiek tā, kā notiek!!!

Ja vārdiem mierīgiem un lēniem
mēs spētu visu izrunāt,
vai tas, ko gaidu es no Tevis
ir vispār Tavā krājuma...
Tad nebūtu šo manu dzeju, asru un sāpju domu svešumā...

(nu tā kaut kā..manas šodienas pārdomas par lasītām rindām )