Parunāsim par davai. Mani gan besī ārā un pat līdz kliņķim noved tā gruzīšanās uz visādiem vārdiem. Kaut vai - parunāsim.
Cik var runāt par to, ka latviešu valodu kaut kad „apēdīs” kāda lielā valoda. Nu jau vairs skaļi nebaidāmies no krievu, bet gan no angļu valodas. Tikai – vai paši ko darām, lai to lielo valodu ietekme nebūtu tik redzama ( dzirdama). Tie krievu valodas vārdi jau arī iedzīvojušies. Daudzās mātes un visādus job kurš katrs nepiesauc, esam tak pieklājīgi. Tos vārdus no rupekļiem gan var dzirdēt ik brīdi.
Nedarām neko, lai neapēstu, paši mierīgi ļaujamies apēsties.
Senos laikos par čau teica, ka tas vienkārši ir nevēlams svešvārds, tad jau vēlāk – nevajag izvēlēties īsāku vārdu. Tik čau savu vietu jau ieņēmis priekšā un pakaļā ( sasveicinoties un atvadoties). Davai abas šīs vietas neieņems – labrīt vietā nevar teikt davai. Neskan kaut kā. Tikai izskatīgas kundzes no neviena nekautrējoties saka – labi, davai, līdz rītam. Pat skolā skolēniem sakot – davai, rīt rakstīsim diktātu. Laikam jau latviešu valodas diktātu.
Daži uztraucas un visādi vaino citus, pagājušās mūsu valdības, ka no valodas izskausts mīkstā r lietojums. Paši laikam mierīgi vien saka – davai, gan jau atgriezīsim. Nu, tajā davai jau nekāda r nav.
Labi, davai. Nav ko stiept garumā. Kā te labāk teikt – čau vai davai?