Es kvadraciklu vadu ,
  Smilts , vēji  , putekļi
  Brāž tieši manā sejā,
    Tu sēdi blakus man
    Un smejies, kliedz un līksmo ,
    Kad kvadraciklam lieku
    Pār smilšu viļņiem skriet ...
      
       Tu domā : "' Ir gan traka
        Tā latvju meitene ;
         Vēl nesen baidījās
          Tā stūrei pieskarties ,
            Bet , raugi , nu liek
              Visai eskadronai brīnīties
                Un sarosīties ,censties līdzi tikt ,
                  Lai tumsa neierautu savā priekšautā.

                         Mans apsegs prom no sejas slīd ,
                           Un brilles kliedz pēc gaismas ,
                              Un melnais apmetnis kā  spārni plandās ,
                                Svilst vaigi , labā roka gurst ....

                                   Ak ceļi , ceļi ,
                                     Smilšu ceļi
                                      Kā jūŗa
                                       Augšup - lejup nes ....

  P. S : Man blakus sēdēja instruktors. Sākumā brauca viņš, jo es nemācēju , bet , viņa iedrošināta , pārņēmu stūri   , un bija tik brīnišķīgi. Jutos droši .                                        
     03.02.''14
   / S. Grasmane /