Vasilij---tā ir HAVAJAS zīme... -TEV tur jāiet pirmajam...un jāierāda vietas

svešais-ir Viesmākslinieks ...citu tautu nesaprast ---tā iet latvietim, kurš mucā aug un tur mūžu arī nodzīvo...

tev tak pasai patik ieraut....vairs nevari atlauties....

Foonam raksta ar diviem 00

Jā, Ineta, piekrītu tam, ko saki. Arī manī milst jautājumi, kur nerodu atbildes psihologu glītajos tekstos, būs jāmeklē tās cilvēku pieredzē.
Šoreiz gan vairāk domāts bija par citu- par atsevišķu cilvēku vēlmi zīmēties, savas pašvērtības celšanu ar publicitāti, ko it veikli pārtver žurnālisti, jo masām jau- jo dzeltenāk, jo labāk!- apmierinātas puses abas

Tu esi dekorāciju meistars-fonam.....

Eu, padalies.. ko iemācīja? Ar planšeti apieties, ko...

Bet TU sniedz priekšnesumus!!!---kas tad ir Teātris ...ja ne Putekļi, Sviedri un Grims...
pats   sūdzies par sāpošu muguru no Mēbeļu Stumdīšanas....

Mums-CIP,un vienkarsai tautai to nesaprast...atraitnis.Nav registrets PSRS tautas makslas statusa-svesais...

lasīju anekdoti par šo tematu  
-dzer...dzer...visu laiku nemitīgi-vismaz zināsi, no kā visas Vainas....
varonis, kurš nav rokā ņēmis pudeli...kā dzīves karā-granātu...jau ir mācījies no citu pieredzes... un atturējies to izmēģināt uz savas ādas///...bet ja izmēģināja-tā ir varonība-to visu atmest

Atkarīgam tikai viena domā -kur un kā dabūt!? Un nekas cits! Viņu par nāve vairs nebaida.

šaubos tikai vai atkarīgie lasa žurnālus un ieklausās citu vārdos

Ja viņš bija TUR,  tur arī paliks!   Centisies, protams izlīst no bedres, bet līdz mūža galam tā arī būs pusceļā!

..Ne par popularizētājiem un publiskām atklāsmēm.... paskatīsimies no otras puses, ja mēģina izprast to cilvēku, kuram jau ir kāda atkarība- vai ieklausītos teorētiko zināšanu apguvuša cilvēka stāstā vai tomēr tāda, kurš ir praktiķis arī? Daudzi zina, kā vadīt auto- tīri teorētiski, bet par visiem stiķiem un niķiem, kas var gadīties ceļā, gan labāk zinās cilvēks ar praktisu pieredzi. Tā arī narkomānam vai alkoholiķim, vai citādi atkarīgajam daudz nozīmīgāka ir nevis ārsta - speciālista palīdzība, bet cilvēka, kurš reāli ir bijis TUR.

/........ paldies Thomam Thomam, kurš man šonakt iemācīja to, ko es ilgi un gauži nemācēju!  Par to es Viņu mūžam mīlēšu!   ... sorry.. /

......................
Ar labu nakti /rītu.. dienu/ !!  

Nav, Max, pēc saprašanas manas, ne tādu "pareizi", ne "nepareizi"; mans kategoriskums, kam ļauju dažreiz te izpausties, īstenībā- pupu mizu vērts. Tā brīža emocijas, un- tikai.
Tas, ko es vēlētos, tā, no sirds, ir vnk dzīvot, uzticoties sajūtām un ļaujoties mirklim. Nenopļurinot laiku tukšgaitā. Bet- rau!- nesanāk... k-kā...

Pareizi jau Tu raksti.

Jā, laikam.
Paldies, noklausījos.
Saproti- nu nemetu akmeni neviena virzienā! Ne tā tas jāsaprot. Pati ar sevi visu laiku cīnos, visādā ziņā, kā iesmeju: līdz apnikumam- mūžīgie amerikāņu kalniņi!   Bet- drausmīgi nepatīk ārišķības un zīmēšanās!  Vai tad tad, kad beidzot kļūšu /ja kļūšu/ tāds cilvēks, kā vēlos būt, rakstīšu memuārus "Kā izcīnīju cīņas savas"?   Nedomāju gan! Jo- zinu- neviena- NEVIENA! iekšējā cīņa NAV izcīnīta, kamēr vēl esi zem saulītes šīs    /starp citu- biju nonākusi līdz lēmumam rakstīt blogu gluži citu- sev baigi aktuālu- par cilvēka spēju vai nespēju mainīties, bet- palasījos un sanāca šitā../

Mēs vienlaicīgi nonācām pie vienāda atzinuma !