kaut kad sen visi automašīnā braucēji brīnījās, ka abpus ceļam uzcelti žogi. No valsts galvaspilsētas uz laukiem bija jāaizbrauc. Žogi bija skaisti. Tikai – kāpēc.
- Jūs paši nevarat iedomāties – lai meža zvēri nepakļūst zem mašīnām. Cilvēkiem lopu vietā jādomā, - šoferis, vietējais, nespēdams izturēt atbraucēju skaļo brīnīšanos, nokliedzās tā, lai visi dzirdētu. Tiem, kas viņa teikto nesaprata, tulks palīdzēja.
Te pēkšņi mašīna apstājās. Stāvēja arī visas citas mašīnas. Ceļam pāri uzrauga pavadībā gāja strausi. Lieli. Cēli. Graciozi. Bet – putni.
Gan jau nekur brīvībā vienuviet tik daudz strausu nemaz nevar redzēt. Zvirbuļi un baloži ir bariem, žagatas pat trīs spēj aizskart cilvēka dzirdes un redzes maņas. Cik to strausu bija? Nezinu. Divdesmit vai septiņdesmit, bet vienalga – daudz. Neskaitīju. Nebija laika. Bija jāskatās uz viņu skaistumu un cēlumu. Spalvas, spalvas, spalvas.... Tik skaisti sakārtotas, arī košas. Vairumā tādas gaišbrūnas. Citām tas brūnums pat bija jāpiedomā, jo lielās spalvas bija arī tumšākas. Ne jau spalvas vienīgais strausu skaistums. Arī mazā galva. Cēla. Tas nekas, ka plaši izplatīts teiciens – slēpj galvu kā strauss smiltīs. Tāda galva skaistuma pēc vien ir slēpjama. Zinātāji apgalvo, ka tas ir tikai teiciens, jo tā mazo galvu pieliecis, strauss ar kāju to pakasa. Roku kasīšanai viņiem nav, spārni arī kasīšanai nav paredzēti. Spārni strausiem ir tik īsi, ka tos nevar izmantot pat lidošanai, strausi nelido. Toties ātri skrien. Tāpēc, ka šie putni nelido, tos var turēt kā govis ganāmpulkā. Noteikti šos daudzos putnus brauc apskatīt daudzi vietējie ekskursanti.
Kā lai dabū to strausa spalvu? Varētu glabāt gadiem. Strausa spalva pie tam ir tik simetriska izveidota, ka tai piešķirta kāda maģiska, talismaniska vērtība. Un strausa spalva nekad veca nepaliks, nav jau strausa ola. Jā, no vienas strausa olas varot izcept tik lielu omleti kā no divpadsmit vistu olām. Neesmu mēģinājusi. Žēl. Gan jau to olu arī tepat tuvumā var dabūt. Bet ko tad es nēsāšu līdzi strausa olu visu brauciena laiku? Un ja nu saplīst kaut kur lidojumā uz mājām? Smirdēs vēl. Ko citi par to domās? Labāk jāpriecājas par putnu skaistumu tepat un tūlīt. Kas zina, vai vispār vēl kādreiz šajā dzīvē tik daudz strausu un tuvumā gadīsies redzēt.
Te pēkšņi pašā ceļa vidū viens lielais putns sagrīļojās – kāja kaut kur aizķērās. Ceļš gluds, ne bedru, ne akmeņu. Kāja laikam aizķērusies aiz paša otras kājas. Mirklī ap lielo putnu sastāja trīs citi lielinieki – pieturēja, stutēja. Jā, tajā mazajā strausa galviņā ierakstīts, ka otram jāpalīdz. Viņi arī sarunājās:
•Tev viss kārtībā? Nepaspēji sasisties? Uzmanīgākam vajag būt, dažkārt jāskatās zem kājām. Tas nekas, ka te viss gluds un no acīm tev tālu.
•Kārtībā, kārtībā viss. Grīļodamies nevienu no jums neaizskāru? Kā jūs tik ātri pamanījāt, ka man kas atgadījies?
•Domā tagad tikai par sevi. Mums jāiet tālāk, uz mājām. Tur būs atkal ēdamais.
To, ka putni savā starpā sarunājas, dzirdēju tikai es. Citi vispār to arī nesaprastu. Pie tam viņiem nebija laika aizņemt savu prātu ar putnu ganāmpulku, kas kavēja tikai ceļu. Visi citi vēroja skaistos dabas skatus, kas ne ar ko neatšķīrās no mūsējiem.
Strausi ir izturīgi. Jau kopš dzimšanas izturīgi – izdzīvo tikai daži putnēni, kas izšķīlušies no visām perēšanai par derīgām atzītām olām. Tie, kas izdzīvojuši, ir stipri.
Arī šis ganāmpulks sastāv no stipriem putniem un tagad droši var turpināt uz mirkli pārtraukto gājienu. Apstājās gandrīz visi putni, rūpēdamies par otru – ka nav jāpalīdz. Kaut visi zināja, ka mājās viņus sagaida ēdamais. Ir, ir strausiem kā jau visām dzīvām būtnēm savi trūkumi, strausi ir ēdelīgi. Varbūt viņu mazajā galviņā nav atradusies vieta sīkam vārdam nē – neēd vairāk, pietiek šoreiz.
Kamēr tā prātuļoju un vēroju strausu skaistumu, tie visi cēli bija pārgājuši ceļa otrā pusē un turpināja gaitu uz mājām.
Tas bija pašā brauciena sākumā. Tepat netālu no Latvijas. Zviedrijā. Ar brūnganajām koka mājiņām, lieliem akmeņiem tās pašas Baltijas jūras krastā, rūpīgi glabātajiem stūra skapjiem. Tie skapji tiek glabāti, karu bumbas un ugunsgrēki tos nav iznīcinājuši, jo Zviedrijā tādu nav bijis. Jāglabā skapji, jāpietaupa, lai nesapūst koks no vecuma. Tik tie skapji ir tikpat cēli, kā strausi, kuri šodien mājvietu atraduši Zviedrijā. Atkal meloju. Paši strausi uz Zviedriju nenāca, viņus atveda. Tāpat kā šodien uz daudzām citām zemēm. Nu jau ir strausi, kuri dzīvo arī Latvijā. Tikai vēl maz.
Strausi, kaut arī ne Zviedrijā cēlušies, šie bija Zviedrijā radušies, arī it kā to uzskatāmi rādīja – mēs esam kārtīgi, kā jau zviedri. Pedantiski turpināja cēli iet uz mājām.