Rupji vārdi man patīk. Tie nav nekādi smalkie, parastie. Tikai jāzina, kad tos lietot, kad „paturēt sevī”. Latviešu rupjie vārdi. Citu valodu „māšu” jau mums gana, tos no jaunajiem dzirdam vietā un nevietā.
   Tās manas domas sākās ar to, ka biju aizgājusi pie kaimiņiem – pašai nekādi nesanāca no mobilā telefona izņemt sim karti vai kā to mazo plāksnīti sauc.
   Kaimiņš uzreiz prasīja:  - Ko tu ar to mobilo esi izdarījusi, karti liksi jaunā aparātā?
Nē, laikam vecajā, šis man iekrita sūdos?
Ko tu saki, muļķojies vai, ja negribi, nesaki, kas tev ar to aparātu notika.
Nopietni. Tualetes podā iekrita. Ar veļas vārāmo koku izvilku. Rakājos pa sūdiem.
  Paskaidroju – man ir sausā tualete, bet pods  „moderns” tualetes pods, telefonu lieku bikšu kabatā ( man tie reproduktīvie orgāni, kurus mobilais ietekmējot, dzemdībām vairs nav nepieciešami). Tā gadījās, ka dzirdēju tikai kritiena troksni.
   Man, protams, tā aparāta žēl, vēl jau bija kaut kāda cerība, ka tas darbosies. Tās kartes pārlikšana man tikai paātrināja sakaru atgūšanu, atkrita aparāta bloķēšana un visas citas darbības, lai iegūtu jaunu.
Sūdu jau mums visiem pietiek. Nelielies, ka tu reāli pa tiem rakājies, - kaimiņš muti ciet neturēja, ap telefonu darbojoties.
Aizmirsis esi vai, es esmu čempione sūdu dabūšanas lietā, un vispār, ir pārkāptas manas cilvēktiesības. Man tik nav to miljonu, lai „nopirktu” savu cilvēktiesību pārkāpumu. Ja tas piedzēries ar svešu mašīnu nebūtu uzbraucis mums virsū un pats sev izpildījis nāvessodu, es pie tevis nenāktu prasīt tikt galā ar mobilo, gan jau man būtu ja ne simts, tad vismaz desmit mobilo.
Tavi sūdi ar mobilo tik tāds nieks. Lielāki sūdi, ka mūs visus ietekmē, ir tie valstiskie – politiskie, ekonomiskie. Kāda tur krīze, tie ir sūdi, kas mums jāpiedzīvo, jāizbrien.
Labi, labi. Manu telefonu varbūt saremontēs, varbūt nopirkšu jaunu, varbūt kādu laiku izmantošu veco aparātu, man sakari būs. Tos valstiskos sūdus arī jāremontē?
Izbeidz. Še tava plāksnīte, nepazaudē to.
   Tā bija. Bija. Kā būs, nezinām. Man mobilais ir. Tik par to ekonomisko krīzi runā un runā.  Vai godīgi, patiesi, vai mums „mālē acis”. Vēl to it kā nezinām. Šis tas atklājas.
   Ko remontēt – runāšanas māku vai notiekošo? Labāk tomēr vienkāršu mobilo, kurš pabijis sūdos.