Paldies, Guna!
Es tam ticu, jo to- vienkārši jūtu!

Bija /ir/ tāda krievu filma "No mīļotajiem nešķirieties"; zini- tajā tik daudz Patiesības, ka tālāk jau vairs nav- kur... Iekrītot tur visādās sevis ķidāšanās, summējot tos + un - , ķidājot otra attieksmi, domāšanu, sajūtas, par ko- patiesībā!- nezini ne velna!- nonāc punktā "Viss. Man to nevajaga." ... un tad- lēnītiņām izzūdi...  Nu..nevajaga tā! Tas viss- blefs!!! Lai pēcāk kauktu uz Mēnesi!
.................................
"C любимыми не расставайтесь"!!!!    .. dzīvot tagadnē, ar atvērtu sirdi, ticot, uzticoties tai! ... arī tad, ja nosāp, tas ir vairāk vērts, nekā tukšums, kurā- kaut kā, nezin- kā vārdā- sevi reizēm dzen!
................................
"No kā tu šoreiz bēdz? No kā tu bēdz?.."   ....
"Dzīve ir pārāk īsa un dārga, lai darītu citādāk. Un, kā tu pats zini, laika putns ir spārnos.  Ar mīlestību, Megija."

Kopā būšanas spēks darbojas , arī neesot kopā ..   

        " Nāc mazliet tuvāk, / Uzklausi, kas man ir sakāms, / Gluži kā bērni gulēsim, / Mēs aizsapņosim šo nakti."
...........................
        " Ja pagātne eksistē, tad to nevar izmainīt. Tikai nākotne ir elastīga. Vienīgi nākotne ir kas tāds, ar ko var cīnīties, kuru var izaicināt, izveidot tik pilnīgu vai nepilnīgu, cik to pieticīgās cilvēciskās būtnes ir nosapņojušas."

          "Un dīvainā veidā tu nojaut, / tu nojauti jau tad,/ ka dīvainā veidā tu redzēsi/ viņu atkal un atkal."

Reiz koki bija lielāki , zāle zaļāka      varbūt tāpēc , ka palika ..pagātnē ?

..manas- ne visai gudrās sirds- vismīļākais gabals!!!!

Vai Tu maz nojaut, ko tas nozīmē šobrīd man???
Un tieši - Pink Floyd!

Mūzika, kas man savulaik palīdzēja saprast- kas ir kas...

Zemes dzīves notikumi atbalsojas Visumā un atgriežas..kā mūzika ..

Elva.
Tā NAV vientulības balss, ko saklausīji!  Es reizēm pat nesaprotu, aiz ko man, tieši man!, ceļā trāpās Cilvēki tādi, kādus tik nosapņot! Tas, ja pati bieži esmu dumja un nenovērtēju ko, tas jau ziņā manā: pakaukt uz Mēnesi

"Mūsu slepenajā vietā esmu nogrābis visas lapas. Tagad nu tā ir gatava un pavasarīgi zaļo. Es vēlētos, lai man būtu kāds īpašs cilvēks, ar ko tajā dalīties. Vai pazīsti kādu? Nevaru vien sagaidīt, kad atkal apskaušu tevi.  Mīlu, Robs."

    Maija.
....bet cilvēki jau tos auž, atspērušies!-  smuka māja; mašīna glīta; darbs, kurā nosēž no tikiem līdz tikiem /štrunts par gandarījumu, kuru, tas, iespējams, nedod!/; ģimene, šķietami pareizi 'sakārtota'; dežūrdraudzības /tā taču vajaga!/; apceļojumi, kuri ne sirdij, bet- ko atrādīt bildēs....+ vēl un vēl .. tie jau ir tie tīkli, drošībai- esmu apritē! pareizajā!..
    Un tie, kas uzdrošinās ārpus tiem, loģiski, ka caurkritušie! ..
    Taču- dzīve virzās 1000+1 nenoteiktībā! nedrošība? jā gan!, bez visas vajāšanas mānijas, kuku

IlonCi.
Paralēlajās pasaulēs dzīvojam mēs visi. Pat tad, kad- šķietami- esiet tik tuvu, cik tuvu vispār var būt, it labi apzinies šī brīža, kad- "Puse no sirds ir smalks pašapmāns"-  šķietamību..
Bet- neskatoties uz visu- ir nežēlīgi skaisti būt TE!, lai arī "Puse no brīvības nav izvēles"..

Paldies Tev, ka ieklausījies tajā, ko vēlējos pateikt.
Paldies, ka devi iespēju ieklausīties tajā, ko saki Tu.

Vajāšanas mānija man nav piemetusies ..

Drošības tīkli...mjā,patiesībā,vislielākā muļķība ir paļauties tieši uz tiem...

Puse no sirds man vienmēr sāp,
Jo puse no tevis nekad nav klāt.
Puse no zvaigznēm sen jau krīt,
Puse no patiesības ir mīts.
Puse no skaistā ir izdomāts,
Puse no sirds ir smalks pašapmāns.
Puse no manis neesmu es,
Puse no brīvības nav izvēles.
Puse no manis neesmu es.
Paralēlā pasaulē dzīvo tu un esmu es,
Paralēlā pasaulē dzīvo tu.../A. Kivičs/
Neesmu Kiviča fane, bet šo dziesmu šodien dzirdēju pirmo reizi un Sanda komentārs man to nez kāpēc atgādināja...Gribēju pajokot, ka "aklo un kurlo eskadrons gan ātri bija klāt" šajā brīnišķīgajā blogā, bet negribēju sabojāt noskaņu un speciāli Sandim - nu iztinies vienreiz no tiem saviem tīkliem, izspārdi to savu čaulu uz visām pusēm, jo "...puse no brīvības nav izvēles, puse no tevis neesi tu..." (Atļāvos pārfrāzēt, bet ceru, ka Kivičs man to piedotu.)

Vientulības balss vienmēr skan skumji..

Mazliet tā kā skumji vai kā, ja viss, kas mūsos, tiek automātiski novadīts uz lietām fizioloģiskām.. nekas, ar to jau jāaprod...

Specveltījums Sandim /ārpus bloga tēmas/:

Sandīt. Baigi nesen. Bet- ne jau publiski tas apdiskutējams!

ingrīdiņ, kad tev pēdējo reizi bija sekss?

     "Šorīt gar krastu jau bija ledus. Sals ir sācies. Vakar, kad rīta migla tikko cēlās virs ezera, es redzēju, kā ūdens malā dzēra divas stirnas ar baltam ļipām. Un es iedomājos tevi, iedomājos mūs un dīvaino veidu, kā mūsu dzīves ceļi ir krustojušies /../ Mazajā Lācī bez tevis ir vientulīgi. Pat tām stirnām vienai ir otra. /../ Steidzies atpakaļ.  Mīlu, Robs."

...................viena no manām Dvēseles dziesmām!!!!!!!!!!!!!!!  Paldies Tev, IlonCi!