Ja es būtu astrologs teiktu skaidri – kam tikai visam mums dzīvē nav jāizgraužas cauri, kur nav jābrien, jāizlien, cik mēslu nav jānorij, lai kaut ko sasniegtu, lai pastāvētu. Es neesmu. Ja tantei būtu riteņi, tad pilsētās būtu briesmīgi daudz tramvaju. Pilsētas man nemaz nepatīk, zeme tur noslēpta zem asfalta, lienot uz kādu citu zemes gabaliņu, mūs cilvēki samin. Jā, uz kājām mēs nevienam nekāpjam, bet zem kājām kādreiz tiekam, kaut pašām kāju nav. Cik manu māsu nav samī...ts. Daudz.
Kas es esmu? Nojausma jau laikam jums radās. Man gan pašai nepatīk tas vārds. Slieka. Saka arī – glums kā slieka. Lai jau saka. Bet es zinu, ka es nemaz neesmu gluma, drīzāk asa, spītīga, visu izturoša. Jādzīvo taču tur, kur man lemts – zemē. No mums rodoties arī visādi labumi, kaut vai, mēs uzirdinām zemi. Labumi. Labumi citiem, ne jau mums pašām. Tad jau mēs esam arī nesavtīgas, rūpējamies par citiem. Ja cilvēki cits par citu tā rūpētos, neapmierināto nebūtu. Visi ietu, rūpīgi skatoties zem kājām – ka tik nesamin kādu slieku.
Par garlaicību, kaut arī dienu un nakti mitinos zemes dzīlēs, nevaru sūdzēties – mūsu ir daudz, ar visām satiktajām nevar pļāpāt, laiks pat paēšanai neatliktu.
Jā, un krāsa man ir pat laba – es esmu sārtā slieka. Ne rozā krāsa, kas man pašai nepatīk, bet sārtā. Ir jau arī pelēkās sliekas. Paldies liktenim, ka tas nav mani piepulcējis pelēko māsu krāsai. Es neesmu pelēka ne no ārpuses, ne iekšpuses, ne no savu izdarību puses. Jūs teiksiet – kas tad tev par izdarībām vispār var būt, jāpaēd tikai un jāaplien kādai mēslu kaudzei, jo mēslu sliekas ir atkal citas. Ir izdarības. Ir. Neviens vēl mani nav saminis. Es vēl esmu tepat.