Es nemāku, Maija, savādāk. Kaut brīžam- tas nav viegli nemaz, tās sakāpinātās emocijas. Cenšos jau mainīties, patiešām cenšos, bet.... nu ira, kā ira..
     Paldies Tev, ka tā gaiši un jauki parunājies ar mani! Aizvien vairāk saprotu, cik te daudz pozitīvu un labuvēlošu cilvēku!
     Ja jau kalni, tad- kalni

Jā,lai citi domā,ko grib,bet negribu pazaudēt vēl to mazumiņu bērna,kas manī palicis un tāpēc droši rāpjos savā kokā un sēžu,mierīgi eju pār upi pa nogāztu koku un nebaidos ievelties,iekāpju šūpolēs un izšūpojos līdz gandrīz apkār iet, un smejos no sirds,ja tā vēlos...Esmu bjusi kalnos,tāpēc pazīstu to burvību...mmm...tās sajūtas ir fantastiskas,bet tikpat fantastiski ir iebrist kailai vakarā ezerā un peldēties,iemesties maizes baļļā līdz elkoņiem un mīcīt maizi...eh,patiesībā,to baudu ir pat vairāk,kā vienmuļā,vajag tik prast priecāties arī par sīkumiem
Man šķiet,ka tu esi no tām,kas visu dara no sirds,kā priecājas,tā skumsti

.....nu vot, Maiju, vai redzi, cik daudz atklājama mums vēl priekšā???
Ja godīgi- nevienā kalnā kārtīgā neesmu nemaz bijusi, un tas- vai tā ir bURvība vai bRUvība- man absolūtā miglā tīts!!!   Pa kokiem gan bērnībā dzīvojos- tur bija slepenie štābiņi .. īstenībā- ir tik daudz skaista un iespējama, ja
vien paši nenomuļļājamies- aiz nesaņemšanās, bailēm pabūt bez ērtībām aprastajām...ai, nu kas tas viss, vsm man tā šķiet, pret to guvumu, ko vnk nedrīkst sev liegt! Bērni neprāto, viņi vnk dara... nu tad- nepazaudēsim sevī to bērnu, kas turpat, iekšā, jau vien ira joprojām!

Es gribēju teikt-augstumam ir sava bURvība,bet pilnīgi iespējams ,ka bRUvība arī ir,tik neesmu vēl to atklājusi,kas tā tāda īsti ir

Kāpt kalnos...tik ļoti,ļoti patīk kalni,kaut baidos no kraujām un augstuma,kaut tai pat laikā mierīgi[vēl arī tagad] varu uzrāpties kokā gandrīz līdz galotnei un kaifot no tā,ko redzu apkār,tāpat kaifoju no kalnu skatiem...augstumam ir sava bruvība,par spīti zemes pievilkšanās spēkam.

nekas nav neiespeejams

    uhūūūūūū!  tikko forši parunājāmies skaipā ar dēlu!!!!!   Cīnās Zēns, malacis! Ne pats nolaiž spārnus /kaut iet daudzdaudz x grūtāk, kā man!/, ne ļauj tos nolaist man!!! Sataisīja man kameru /pieslēdzoties manam kompim/, kas nestrādāja, varēju parādīt savus jaunos auskariņus; iesmēja par mani: "Ak tu, nemainīgā blondīne! Mammuks! Palika sajūta, kā mājās!"   Man jau arī- tik mīļi Viņu dzirdēt!!!  Vienmēr- tik pozitīvu, lai kā arī iet vai neiet!!! Tā mēs viens otru- ar lietiņām it kā nenozīmīgām, bet tas ir tik šausmīgi savi un patiesi, ka ne izteikt!
    Zinu jau- es atkal krāmēju sevi kā uz paplātes, lai taču!- neņemiet, lūdzu, galvā un piedodiet, ka es tāda!   Vnk- uzrakstot te- sajūta, ka  IR AR KO padalīties savā priekā!!! :)  Kam citam es naktī 3-jos to teikšu??

..........Tu tagad, Marika, mani sakurbulēji atrast un izlasīt vēlreiz to rakstu par Cilvēku, kurš savos 70+, pieveicis ar visparastāko velo, pat ne ar ātrumnieku, kilometru tūkstošus; tā ir baigā MALACĪBA, iet uz ko tādu!!! Pie tam- ar tukšu kabatu!!! /kad atbraucu mājās, burtiski 'riju' visu, kas bija pieejams izlasīšanai; loģiski, ka daudz kas aizķērās, bet nenosēdās līdz galam../ Dažreiz stimulam noder piemērs, kad saproti: KAS, BEIGU GALĀ, TRAUCĒ TEV???? Tikai neuzņēmība un viss!!!

Paldies Tev, Elita!!!!

Marika!
Tagad pa nopietno:  Mūsu vēlmes- dīvainā veidā- sakrīt!  Tas, ko vēlos arī es, ir mīlēt un ceļot; un ceļot ne tādā- atstrādātā variantā, bet līdzīgi- kā saki Tu: ne metropole mani saista, ne baigi tur smukie hoteļi un moteļi, ne muzeji izslavētie.... pilnīgi garām!; man iepatikās Tevis uzrakstītais: ".. es gribu gar juuras krastu kaut liidz Daanijas robezhai aiziet.."; jā, kaut kas līdzīgs ir vīzijās, kas mani "vajā"; zinu jau- jāsaņem vienreiz dūša un tad.... Nauda? Jā, tā dod zināmu paļāvību un brīvību, arī tas, kad būšu brīva no parādiem dajebkādiem- nenoliedzami- no svara.... un tad.....TAD!!!! Un tas nebūt nav miljoniem gaismas gadu attālumā!!!!

Forsha bloga NOSKANJA   

Dokumentalizēju savu pabūšanu šovakar savas pilsētiņas STATOILā; tāpat, joka pēc, jo- biju aizmirsusi jau labu laiciņu, ka man taču ir fočuks!!!

zini....teikshu iisi....nevienu neinteresee kas notiek ar otru * vairumaa gadiijumu* taa diemzheel ir. Divas lietas dziivee vajagot. Miileet un celjot. Sasodiits, es gribu gar juuras krastu kaut liidz Daanijas robezhai aiziet. Un tas tikai saakumaa
http://youtu.be/DAH8GE88gis
Taa ir muusu dziive un ja citi sapnjo par labu darbu,tad man tas .....nee

.... katrs jau, Mairit, visu uztver savādāk- kas kuru pagrūž vēl dziļāk, kas- gluži pretēji- dod apjēgu citu.... Tā nu tas ira... Paldies, ka padalījies! :)

Marika, bija jautri papļāpāt
Tagad man gabaliņš jāaizlaiž, ja kas- iesākumā tieši tas, kas dziesmiņā sekojošajā figurē:

Katram sava mūzika.Bet grūtā brīdī es šitādu nepaklausītos.Vārdi ar dziļu jēgu,bet šķiet ka dzen vēl dziļāk zemē.Es negribu teikt,ka slikta.Es parasti uzlieku Tranzītu.

neparaus....a mees ar dziesmu mmm....iesaakumaa njemsim ezeru....mazinju maziitinju

......domā??? Izbāzīs ne Nāra, bet Nāris galvu no ūdens, un paraus vēl nez kur..

toties...svaigs gaiss un galvenais nav seenes...shitie momenti jau ir visforshaakie...shtrunts ar mezhu dosimies kjert zivis juuraa tak nav kur apmaldiities

Pēcāk jau par visām absurdiskajām situācijām nāk smiekli, bet brīžos tajos- dramatiski reizēm

...........iedomājies situāciju: Marika un Ingrida sarunā aiziet kopiski pasēņot- divatā drošāk! ... sēnīšu ta daudz, groziņi pildās....nupat jāsoļo atpakaļ uz mašīnu.... bet...- novārgušas, savītušām sēnītēm, pēc dienām pāris-trim izklibo k-kur pie Pampāļiem, vai...   /ja kas- pirms gadiem tieši tā man gadījās, un arī- biju kopā ar Meiteni, virzienus vāji pārzinošu- iznācām arā meža pretējā pusē, labi, ka tās pašas dienas vakarā; no cilvēkiem izklaušinājām, kas šitais par miestu?../