Iet pa zelta paklāju ar spīdošu mērķi galā ir skaisti, vareni. Es bridu pa dubļainu ielu. Tā tik sīka pagasta iela, ne valsts ceļš. Ceļi gan jālabo, bet tam tak kā visam te nav naudas. Brienot pa dubļaino ielu, atcerējos, ka vecaistēvs pirms gadiem 50 noorganizēja izbērt uz ielas vairākas mašīnas kravas ar kaut kādiem melno ogļu izdedžiem, gadiem iela bija melna. Toreiz jau tik bieži, kā tagad pirms vēlēšanām, greiderētāji nebrauca. Tā ir vēsture. Toreiz. Tagad ēdam vēstures sekas. Vēsture gan tiek politizēta. Kādreiz teicu, ka Lielā franču revolūcija ir brīva no vēstures. Bet Žannai dArkai politika jau karājas kaklā, gan jau arī Franču revolūcijai ir.
Iet pa ceļu ar mērķi galā ir ne tikai skaisti. Bet ja tā mērķa nav? Tās nav vēstures sekas?