Toreiz pazuda akcenti. Uzsvērtās zilbes izlīdzinājās ar neuz­svērtajām, uzsvērtie vārdi ar neuzsvērtajiem. Runāšana kļuva viena ababababababab-cedecedecede cedecede plūsma. Neie­spējami sarunāties, neiespējami sadziedāties.

Diriģents teica: nav vērts. (Viņa zizlis kā garlaikota zirga aste lēni vēdinājās.)

Tā dzīvoju mēnešiem. Laidu akmentiņus caur pirkstiem: ne­viens neiemirdzas. Situ ar āmuru pa pirkstiem: neviens nesāp. Un tad tu parādījies!

Sit, met, rit!

Tur tu nāc.

Sān, skan, mān!

- Tu biji pazaudējis uzsvarus? — tu jautā. — Tā man teica. Vai šie nav tavējie? — Un tu izņem no somiņas vienu sauju un noliec uz mana galda. Te nu viņi ir. Manējie. Viņu ir tik daudz, un es nevaru vien nobrīnīties, pa kuru laiku tu viņus man esi nolaupījusi.

- Tu pati esi mans akcents, — es saku. — Tu nāc kā trom­petes dziesma naktī, kā jāņtārpiņš mētrās, kā auskars dieva ausī. (Un es jūtu, ka akcenti ir atkal manī, atkal kāpj un buntojas, es jūtu, kad to tagad saku.)

- Tu neproti apieties ar viņiem. — Tu skaties manī nopietni. Tāpēc es paņēmu. Lai tu zini, cik tie dārgi maksā.

Tu nāc kā zibens caur tuneli, kā strazdi ķiršos, kā straume ratā. — (Un akcenti ir atkal manī, es jūtu, kad to tagad saku.)

Tu neproti ar viņiem apieties. Tu liec viņus vietā un nevietā, tu viņus iznieko. Man žēl skatīties. – Tāpēc es paņēmu. Lai tu redzi, kā ir bez viņiem, — tu atkal saki, bet es jau priecājos, man atkal viņi ir rokā (ko tu man pārmet!). Nu viņi ir atkal manī. Kur tu biji, mans mazais akcentiņ? Bez tevis cilvēkiem acis nespī­dēja un atslēga netrāpīja slēdzenē. Vīna glāzes neskanēja, aplausi nezināja, kurā vietā aplaudēt.

Sit! rit! fiuit!…

.. . šitā! Margaritā! .. .

Hēidā! Ietin vīru kleitā.

Akcenti atkal spriņģo. Cik skaisti pavasara dienā teļi met kājas gaisā! Cik skaisti skan zirgu soļi galopā! (Hopā!) Atvaino, man ir nenormāls prieks, ka viņi man atkal atradušies. (Ak dies!)

Jā, jā! Es ar viņiem tagad varu visus atslēgu caurumus aizbāzt. Es dzirdu atkal soļus, ritmus, piesitienus. Tur aiz upes ir pļava, tajā pļavā zied puķes, tur vienai bezdelīgactiņai ir sešas ziedla­piņas.

Sieviete gāja garām, un smaids bija viņai pirkstu galos. Cita sieviete gāja garām un ielika viņam riņķi nāsīs. Akcenti dzīvo!

Es iebāžu mēli kā pindzeli krāsā un sviežu pret sienu — akcents! Es nopērku vecus ratus par desmit rubļiem, atbraucu taksometra pieturā, saku: sēdieties iekšā! — akcents. Es redzu, kā dejo uz skaņu plates tūkstošiem gucuļu, lezgīnu, krievu un papē­žiem dauza, bet plate nesaplīst — akcents! akcents! akcents!

Jūs varat man teikt: Cik tas viss ir nevietā! Ak, nevietā, jā, tu domā — ja tu pats esi vietā, tad akcenti arī tev vietā. Tā tu domā. Bet nāc pastrādā manā vietā. Un dod savu vietu man vietā. Tad tu redzēsi, kur liek akcentus, kurā vietā, ja kaut ko sajēdz šai lietā!

Jā, man ir stipra mēle! Es nerunāju, bet, ko es gribu teikt, to es izklakšķinu. Tā. Tu zini, kā. Gandrīz nepieklājīgi,

Man ir iezīmēts pirksts. Es pieeju klāt — uz ielas, sapulcē, tramvajā, krogū un maskarādē un ieduru pirkstu tev piere, un zīme paliek, un nomazgāt nevar.

O, prieks! O, prieks ar akcentiem logus dauzīt un eskīzes zīmēt uz pavasara kleitām! O, prieks pirkstu sunim rīklē bāzt!

Atkal nevietā? Tavā nevietā, manā vietā.

Neesmu gudrāks tapis. Varbūt jums taisnība, jums, kas vietā, varbūt jums taisnība. Lai dzīvo neuzsvērtas zilbes, jā? Lai dzīvo sērkociņi, kas neliesmo, suns, kas nekož, un cepure bez galvas! Es padodos. Es jums atdodu savu mēli — izgludiniet viņu!

/Imants Ziedonis/