Vecītis ar vecenīti guļ gultā .
viņa:
- Kad mēs bijām jauni tu man pirms gulēt iešanas paturēji roku.
Vecītis pastiepjas un patur viņas roku.
viņa turpina :
- Kad mēs bijām jauni tu pirms gulēt iešanas nobučoji manu pieri.
Vecītis pastiepjas un nobučo vecenītes pieri.
Viņa:
- Kad mēs bijām jauni tu man pirms gulēt iešanas maigi iekodi kakliņā.
Vecītis pieceļās un uzvelk čibas.
Viņa:
- Kur tad tu?
Viņš:
- Pēc zobiem..
Zinu ,ka bez zobiem un pat ne tikai bez zobiem,var palikt pat jaunībā,kad bāž degunu procesos,kuriem tiem gar to nav daļas.Bet palikt bez tiem vecumdienās tas ir dabīgi neizbēgami,sevišķi tiem ,kuri visu dzīvi šķēluši cietos riekstus. Uz mērēnejamiem tas neattiecas,jo tie zobus saudzē pat vecumdienās.
Par tādiem saka: - Dzīvoja laimīgi mūžu un nomira vienā dienā !
Paldies atcerēšos pēc gadiem 10 un turēšu pie vārda
Varu izpalīdzēt ..ja kas..
nē...ko Jūs...viss ok
Marika ..kakliņš ........ieniezējās ?
mjā
Paldies Dievam,man veel pagaidaam savi zobi turaas.
Marika ..tā ir .............BIG LOVE !
cik mīļi
Vasja ..ezi to ..jānoskuj ..
Vecītis ..paklausīgs ..
Tas pats variants-piedzeries mezsargs pie sievas gulta-glauda,un murmina-pavecs ezis ar cirstu bruci galva.