Reāli malkas lietas eksistēja tikai kādu pusstundu. Visu dienu mežā nebiju, atveda sazāģētu un saskaldītu malku. Man jau pietiek, ka tā būs jānoliek vietā un nākamziem jānes pie krāsns. Tikai laikam mācos no politikāņiem, kuriem jautā, kā rīkosieties jūs, bet viņi stāsta, ko dara vai nedara citi. Malkas iespaidā es arī domāju. Sākās viss ar to, ka malkas atvedējs prasīja - braukt vēl tālāk. Es noteicu - man ir tikai viens noteikums - lai paliek vieta, kur varu dažkārt piesiet suni. Viņš atsmēja - ja suns labi uzvedīsies, tad ārā tiks. Es - ja sune nebūtu tik veca, vestu, lai operē kāju, bet kurš ārsts pateiks, ka suns otrā dienā pēc operācijas nenomirst? Šoferis - ārsti tak paši par sevi neko nezina, kur nu vēl par kādu citu. Neraugoties uz to, ko pēdējā desmitgadē esmu medicīniski pārdzīvojusi, es tāpat saku kā jaunībā - es ar viņu (medicīnu) guļu, vilcienā. - Māte pa logu skatās? - tas bija jautājums man. Atbildēju - jā, mēs paliekam veci, bet viņa arvien vairāk uzskata, ka ir galvenā. - Vecums nenāk viens, man ar ir veca māte... Tad atcerējos, ka pirms dažām dienām māte prasīja, cik par to malku jāmaksā. Es teicu - vairāk kā pirms gada, viņa - nu tas pārrēķins uz eiro to nosaka. Lai jau viņa tā uzskata. Tik latos malka maksā par 10 latiem vairāk kā pagājušo gadu. Plus vēl pārrēķins. Tie pensionāri tak var būt bezgala laimīgi, ko viņi prasa lielākas pensijas? Pirms pāris dienām pirku kādus vitamīnus aptiekā. Tos novietojot, ieraudzīju, ka vecā tukšā pudelīte ir saglabājusies. Ar cenu. Apskatījos. Šai jau arī vēl cena virsū latos. Ir dažādība - jaunā cena ir par latu lielāka nekā vecā.
Malkas diena pagājusi. Ukrainas dienas un nedienas nepaiet. Mūsu vadošie par tām runā. Vāvuļo. Ko dara paši, lai te nebūtu kā Ukrainā? Par to ne runā, ne vāvuļo. Vanga vai Finks par to neko nav minējuši savos paredzējumos?