Vecis brauc taksometrā, pēkšņi izdomā iesākt sarunu ar tā vadītāju un pieskaras viņam pie pleca.
Vadītājs izbīlī iekliedzas un zaudē vadību, automobilis gandrīz ietriecas autobusā, izlido no brauktuves uz trotuāra un apstājas centimetru pirms veikala skatloga.
Uz pāris sekundēm automobiļa salonā iestājas nāves klusums, kuru pārtrauc taksists:
- Klausies, vecīt, nekad vairs tā nedari. Es gandrīz bikses pietaisīju..
- Es ļoti atvainojos! Es pat nespēju iedomāties, ka maigs pieskāriens plecam jūs varētu tā izbiedēt.
- Vispār jau tavas vainas šeit nav... Šodien es pirmo dienu strādāju par taksistu, bet pirms tam divdesmit piecus gadus es vadīju katafalku!
Ja ..sargeņģeļi bija nomodā..
Paveicās , ka abi nekļuva par katafalka pasažieriem !
Redz kā ir tiem vīriešiem,kuriem fantāzijas un ieradumu nostrādā atbilstoši videi,kuri tie atrodas vai bijuši.
Ieradumam liels spēks.