Mans tēvs taisa podus,
Bet podus gāžu es !    

ir jau diezgan dārgi māla izstrādājumi, varētu tirdzniecības vietās neprasīt tik lielu nomas maksu kur tirgo mūsu saražoto preci.

Keramika ir sena trauku darināšanas māksla...itkā-kas tur-saroc mālus un virpo...bet tā nav... senie asīrieši māla ķieģeļiem taisīja dobu vidu no vienas puses, otrs bija gluds...tos iesauca par podiņiem.. sākumā apdedzināja saulē...tikai vēlāk speciālās krāsnīs...arī trauku rotājumi atgādina atrastās rakstu zīmes mūsu /latvijas/teritorijā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos....

max taisās ēst glazūru

stikla pūtēju darbs-granāta....

Tad jau radam klassi

Maksam taisniba-ir gadijumi-Melnai Kastei....

Uzmanieties lai glazûràs nebûtu toksiskais metàls - svins.Visbiistamàkàs ir tieshi glazûras,jo tur loti daudz kiimijas.Pirms nopirkt,iztaujàjiet,kas tajà glazûrà iekshà.

   Jā. Radoša pieeja, Kū, dažkārt vajadzīga mums visiem, lai spētu to, kas jaspēj. Cik kuram sanāk, cik nē- tas jau no cilvēka. Bet- potences varēt- ir katrā! Jautājums te- par uzdrīkstēšanos, nesamierināšanos, ticību sev, arī pēc klupieniem sāpīgiem... Tā kā- neiesīkstēt, kā saki, un viss

Apbrīnoju vairāk tos, kuri ar savu radošo pieeju, veido ko jaunu...cik vairs pārsteigsi cilvēkus ar mazu vāzīti vai masīvu svečturi...ja pirktspēja mazinās, tad svētīgi piedomāt meistardarbiem jaunu pielietojumu...skatos un brīnos par idejām , kuras pavīd tirdziņos un bizness uz Urrā!!!Galvenais, neiesīkstēt pierastās lietiņās un neiztirgot par nieka grašiem savu ieguldīto darbu

  Piekrītu Tev, Kū! Jā, tieši tā- ja uzrunā īpaši!
  Bet man, ja godīgi!, ir žēl, par kādu sīknaudu viens grozu un visādu citādu pinumu meistars pilsētā manā atdod savus tik skaistos darbus!- jāizdzīvo!! Tāpat, kā citiem. Ar laiku, kā jau teicu, viss mainīsies. Tikai- vai tad vēl būs šī vīra? Vai viņa pirksti un acis spēs vairs radīt ko tādu?
  Zinu, par kādu mazumiņu viena māksliniece, kas rada patiešām skaistus un gaumīgus darbiņus no ādas, pārdod tos šeit. Zinu arī, cik laikietilpīga ir katra šī darba tapšana. Kad radās iespēja tos pārdot Vācijā un Austrijā /laikam/, samaksa, loģiski, pieauga vairākkārt. Bet- nav jau ko salīdzināt lielumus nesalīdzināmus, vai ne? Kāda cilvēku pirktspēja tur, kāda- te. Lai kā arī mums šie daiļamatnieku darbi patiktu! :)

...vai māksliniecisku svečturi,kurā lāga nevar sveci iestiprināt,bet smuku.

Pircēja   skatās savukārt uz praktisko...sasauc ar svilpaunieku bērnus un iekrāmē atpakaļ autobusā...ar ko ar vāzīti ?

Meistari vairāk iziet uz māksliniecisko un mazāk par praktisko domā.Tāpēc liela daļa ir domāti,lai uz viņiem skatītos,nevis ikdienā lietotu.

Bet kopumā šie meistardarbi ..arī " Cepļos" tomēr padārgi...nopērc tikai tad , ja tiešām kāds trauciņš ļoti uzrunā.. .Pārsvarā tik ar svilpauniekiem atbrauc mājās

Bērnībā bija viena ilgdzīvotāja piena krūka,no kuras lejot piens netecēja gar malu.
Vairāk tādas nav trāpijušās. Laikm pārāk biezas malas.

   Atcerējos ko sev mīļu pirms gadiem n-tajiem. Mans Mazais bija vēl ļoti maziņš, kad no Ingrīdas Žagatas "Cepļiem" atvedu viņam dāvaniņu- sālstrauciņu no zilā māla; tas kļuva par vienīgo trauciņu, no kura mans Puikiņš kaisīja sālīti. Tad- bija pagājis jau laiciņš labs- es netīšām, protams!, snīpīti trauciņam nolauzu; Dēls 'noslēdzās', lai viņa asariņas neredzētu. Viņš vsp ļoti iemīl lietiņas dažas, kuras, pieļauju, asociējas ar kādām īpašām sajūtām. Man arī bija skumji, ļoti, ka sanāca tā.. Braucu atk uz "Cepļiem", galīgi necerot!, bet- Ingrīda 'izraka' savos krājumos tieši tādu pašu sālstrauciņu!!! Laimīgi bijām mēs abi
   Dažreiz lietiņām, it kā vismaznozīmīgākajām, ir lielāka nozīme mūsu jūtu un sajūtu gammā, kā tām ārēji ļoti vērtajām.

Tās apalīgās krūzes arī simpātiju raisa...jā...Ati...katrai krūzei savu saturu

Katrai cibiņai savu vāciņu!

Inrīda bloga  takas vidū  izlikusi tādu izstādi , ka kāds neizlāčo un nepārvērš lausku kaudzē laipojot garām. Mani uzrunā parasti tās cibiņas ar vāciņiem no pelēkā māla