Šodien stilīgi būtu prom no valsts doties ar gaisa putnu, bet es kājām rāpoju uz Ķīnas mūri. Kāds stils var būt cilvēkam, kam reizē ar liesu izņemta arī sirds? Dvēsele pagaidām arī lidinās kaut kur virs manis. Zinu, ka tā vientulība uz Ķīnas mūra neatšķiras ne ar ko no tās, kas ir tepat. Bet es vismaz būšu redzējusi. Te ir vārda un runāšanas brīvība. Pa ceļam un tur gan jau tās nebūs. Tie jaunie arī no valsts aizbrauc laikam tāpēc, ka ar vārdiem ledusskapi nepiepildīsi un ja nu tas vecais ledusskapis salūzt? Necienu šo zemi? Cienu. Pat kabatā sauju zemes esmu ielikusi, lai tālumā varu paostīt.