Kad Latvju Tautas Varonim HERBERTAM CUKURAM tiks sniegta pelnītā cieņa un gods?

    Pēdējā laika notikumi, konkrēti, pērkamā nelieša Māra Ruka murgu grāmata „Arāja komandas Letonija”, kurā šis radījums, pats nebūdams Cukura mazā pirkstiņa vērts, kārtējo reizi izmanto iespēju uzgāzt viņam dubļu šalti, apvainojot Cukuru neesošos noziegumos, kā arī diskusija LTV-1 pārraidē „100 grami kultūras”, kurā atkal tika apgalvojuma formā sludināts, ka Cukurs noteikti esot noziedznieks, tomēr kā lidotāju viņu arī nevajadzētu aizmirst (šo pārraidi var noskatīties internetā http://www.ltv.lv/lv/raksts/27.03.2014-100g-kulturas.-diskusija.id26808/), liek kārtējo reizi uzdot virsrakstā minēto jautājumu.  Protams, gaidīt kaut kādu izpratni no tādiem kā pederasts Kārlis Streips, kuram pietiekot ar to, ka kāds kaut ko sliktu par Cukuru ir teicis vai „nepareizā” vietā viņu atceroties redzējis, ir bezcerīgi, te nu jāparobežojas ar izteicienu: „izdzimtenim ir izdzimteņa valoda”. Tāpat grūti cerēt uz objektīvu izpratni no „progresīvā”, rietumnieciskā vēsturnieka Kaspara Zeļļa, kurš apgalvo, ka termins „Baigais gads” esot nacistu propagandas sauklis, tāpēc to vajagot izvairīties lietot. Neizbrīna arī narkomānes ar stāžu Andras Manfeldes salūšana un atteikšanās rakstīt libretu mūziklam par Cukuru, viņas personu jau labi raksturojis Linards Grantiņš saitē http://tautastribunals.eu/?p=19296, tā pierādot, ka arī garīgi slimiem cilvēkiem uz īsi brīdi reizēm iešaujas prātīgas domas galvā. Visai divdomīgi izklausās arī producenta Jura Millera muldēšana par Cukura „sabojāto reputāciju”, liekot viņam pašam labāk atcerēties savu reputāciju tā sauktā „pedofilijas skandāla” sakarā un saistību ar par nepilngadīgo seksuālu izmantošanu notiesātām personām. Redzēsim, kāds gala rezultātā izskatīsies viņa veidotais mūzikls, lai gan, vērojot ažiotāžu ap tā tapšanas procesu, kā arī zinot šī producenta personību, kas nekad ar patriotismu nav izcēlusies, neceru uz īpaši objektīvu Cukura tēla atspoguļojumu tajā. Un tomēr savs labums no šī mūzikla tapšanas ir, tas atkal atgādina par mūsu izcilā lidotāja personību kā tādu un liek vaicāt, vai mūsu valsts un tauta spēj un grib cienīt savus varoņus??? Jo, kā savulaik teicis kāds viedais – tautai, kas neciena savu pagātni, nav nākotnes!
    Kā zināms, mūsu objektīvā un politiski neangažētā Ģenerālprokuratūra jau no 1996.gada rūpīgi izmeklē t.s. „Holokausta noziegumus” un pēta arī Cukura lomu tajos, bet tā teju 20 gadu laikā neko pret viņu kompromitējošu nav varējusi atrast. Līdz ar to, spriežot pēc elementāras juridiskas loģikas un visiem zināmās nevainīguma prezumpcijas, kas būtu jāievēro katrā normālā, demokrātiskā, likumus ievērojošā valstī, Cukurs ne pie kā nav vainīgs, un viņa pasludināšana par noziedznieku ir nelikumīga neslavas celšanas jau mirušam cilvēkam, kurš diemžēl vairs nespēj sevi aizstāvēt. Toties viņa slepkavas gan būtu pelnījuši sodu, jo, lai kādus arī noziegumus būtu (pieņemsim) izdarījis Cukurs vai kāds cits cilvēks, neviens nav bijis tiesīgs viņu nogalināt citādāk, kā vien pēc tiesas sprieduma, un arī šāds iznākums parasti nemēdz apmierināt Amnesty International un citas organizācijas, kuras iebilst principā pret nāvessoda piemērošanu kā tādu vienmēr un visos gadījumos.
    Tātad, skaidrs, ka gadījumā, ja mums pie varas būtu normāla, patriotiska valdība un parlaments, šis iestādes sen jau būtu vērsušās pie Izraēlas valsts ar prasību paskaidrot, ar kādām tiesībām tās specdienesti bez tiesas un izmeklēšanas nogalināja Latvijas pilsoni, kā arī pieprasītu miljonos dolāru mērāmu kompensāciju par viņa nāvi. Diemžēl mūsu varturi tā vietā visgudri spriedelē, ka pati dalība Arāja komandā kā tādā jau esot noziedzīga, tāpēc labāk esot Cukura jautājumam nepieskarties. Sekojot šādai „loģikai”, noziedznieki ir arī visi, kas, piemēram, 14.06.1941. vai 25.03.1949. strādāja dzelzceļa sistēmā – gan lokomotīvju mašīnisti, gan pārmijnieki, gan staciju dežuranti, gan vagonu sastāvu komplektētāji… utt., utjp., tāpat, protams, visi „čekas” darbinieki – sākot ar nodaļu priekšniekiem un beidzot ar apkopējām, kā arī jebkurš PSKP ierindas biedrs, jo tieši šīs organizācijas vadība taču komandēja „čeku”, kura tikai pildīja tās dotās pavēles. Tā spriežot, iznāks, ka teju katrs otrais Latvijas iedzīvotājs Staļina laikos bija vai nu upuris vai noziedznieks. Starp citu, līdzīgi sprieda arī padomju varas vīri, kad no vāciešiem atkarotajās teritorijās vaicāja cilvēkiem – jūs vācieši represēja? Ak, nē? Tātad jūs nepretojāties, apzinīgi strādājāt viņu labā, par to tagad MĒS jūs sodīsim! Vai tiešām mums pie šādas absurdas prakses būtu jāatgriežas?
    Pie reizes var uzdot jautājumu – kas būtu noticis, ja Cukurs būtu atteicies stāties Arāja komandā? Tādā gadījumā viņu pašu laikam ievietotu Salaspils nometnē, bet „Holokausta vēsturē” nekas būtiski nemainītos, vienīgi droši var teikt, ka par 4 bojā gājušiem žīdiem būtu vairāk, jo viņu dzīvības Cukurs izglāba tikai tāpēc, ka atradās tai pašā Arāja komandā. Tiesa, par to viņš pretī saņēma melnu nepateicību, jo izglābtie vēlāk viņu ne tikai neaizstāvēja, bet gan apvainoja un apsūdzēja „no pirksta izzīstu” noziegumu izdarīšanā. Ar rūgtumu viņš vēlāk teica ģimenes locekļiem: „Kad vācu laikā dzirdēju apgalvojumus, ka žīdiem nedrīkstot palīdzēt, jo tie uz labu atdarot ar ļaunu, es tam neticēju, jo nekad ar neko tādu nebiju saskāries, nebiju saņēmis ne no vienas tautības vai rases cilvēka… Tagad diemžēl jāsecina, ka vismaz uz daļu žīdu šis teiciens gan attiecas”. Un tiešām, ja palasa kaut vai H.Cukura grāmatu „Mans lidojums uz Gambiju”, tad jāsecina, ka viņš bija neparasti tolerants pat pret nēģeriem, kurus toreiz daudzi baltie drīzāk uztvēra kā pērtiķus, nevis cilvēkus.  Arī pretī par to viņš saņēma labestīgu attieksmi. Viņam bija pamats tieši to gaidīt arī no žīdiem, bet… Mans viedoklis ir tāds – ja Cukurs otrreiz dzīvotu šai pasaulē, tad vienalga par žīdu šāvēju viņš nekļūtu, jo viņa raksturs neļautu slepkavot neapbruņotus cilvēkus, taču viņu glābējs arī laikam viņš vairs nebūtu… Un, kas attiecas uz Cukura jautājumu un latviešu un žīdu kā tautu savstarpējo attiecību uzlabošanos vai pasliktināšanos, tad varu teikt sekojošo – nekas tā neuzlabotu mūsu savstarpējās attiecības un nepalīdzētu sadziedēt karā cirstās brūces, kā vismaz viena žīdu tautības pārstāvja vēlme atvainoties mums par viņu glābēja Cukura nelietīgo noslepkavošanu un publisku aicinājumu visā pasaulē beigt viņu „liet ar dubļiem”. Vai tāds žīds atradīsies? Nezinu, bet domāju, ka tiem, kurus tā uztrauc mūsu valstu un tautu savstarpējās attiecības, vajadzētu nevis aizliegt Cukura vārdu ņemt mutē, bet gan pacenties sameklēt šādu žīdu… Neticu, ka pasaulē neviena tāda cilvēka nav…
Savukārt mums, latviešiem, vajadzētu svēti glabāt un cienīt H.Cukura piemiņu, jo tādu krietnu cilvēku ne vien Latvijā, bet visā pasaulē ir gana maz bijis. Kas par to šaubās, lai izlasa B.Šābertes grāmatu „Ļaujiet man runāt!”, un tad viņiem, cerams, ka viss kļūs skaidrs. Cita starpā vēlos atzīmēt, ka biedrība „Latvietis” ir gan izdevusi H.Cukura grāmatu „Mans lidojums uz Gambiju”, gan aploksnes ar viņa attēlu, to visu par attiecīgu samaksu var iegādāties www.latvietis.lv. Ja būtu finansiālie līdzekļi, tad izdotu arī „Lidojumu uz Japānu” un citus ar H.Cukura dzīvi saistītos materiālus.  
Visbeidzot, uz raksta sākumā uzdoto jautājumu var atbildēt šādi – tad, kad Latvijā pie varas būs Patiesi Nacionālisti! Tad būs gan H.Cukura (nevis vienkārši Cukura) iela Liepājā un citās Latvijas pilsētās, būs viņam veltīti pieminekļi, obeliski, piemiņas plāksnes… viss, ko šis krietnais cilvēks ar savu darba mūžu un traģisko likteni ir nopelnījis. Taču, lai tas notiktu, visai tautai beidzot ir jāceļas kājās un par to jācīnās!

NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

29.03.2014.                            Aivars Gedroics