Vakar bija silts ļoti, pusdienlaikā aizgāju aiz lielā šķūņa, kur- šūpoles, batuts /man patīk, kā saka te: Trampolin/; nu vot!, un kad pietika lēkāt, atgūlos, un, kaut saule jau tieši acīs, skatījos uz lidmašīnām- tad viena, otra.. septītā.. to te pārlido tik daudz un tik zemu, jo ne diži tālu- lidosta .. un tad domāju par cilvēkiem tiem, kas tajās .. un katram- dzīve sava!- ar tās priekiem un prieciņiem, bēdām.. un visādām citādām būšanām..

       /vienu noķēru aiz astes!!! /
   .. vēl tikko Litas blogs.. atk- daļiņa dzīves kādas..
   Un tad- ļoti spilgti!- iedomājos Tos, ko skaitu par saviem draugiem.. Būtībā- ko mēs, cilvēki, zinām viens par otru???, tikai to, ko tas otrs ir gatavs atklāt! Man ir divas draudzenes, par kurām IT KĀ zinu visu, bet zinu taču to VISU, kas daļā tajā, ko Viņas atļauj zināt!! Vai es zinu visas tās asaras, kas uz spilvena, vienatnē??.. Tāpat kā manējās, visdziļākās asaras, nezina neviens!!!, tāpat, kā- vistrakākos šizo- vnm paturu pie sevis..
   Par Puišiem.. Viens- mākslinieks pēc būtības un talanta, bet ikdienā- darbiņš cits, kuru, kā visu, ko dara, dara labi, un, jā, man bezgala mīļš!, bet- atkal!- zinu taču tik maz no Viņa dzīves patiesajiem mežģiem!, no tā, kas Viņu darījis tādu, kāds Viņš ir .. un tad cits Draugs, kurš k-kur ik pa laikam attālumus mēra, reizēm mani forši smīdina, kā vakarvakarā, piemēram, un kuram ticu par 120, un atkal- to, kas un cik dziļi sāp Viņam, nezinu!; jā, man liels prieks par video, kuru Viņš nesen atsūtīja- redzot koncertu, kurā arī Viņš, ieraudzīju 'dzīvajā' šķautnīti vēl vienu.. un tad kāds Cits Draugs, kas jau gadu ne vienu vien ne zemē savā flīzē, un kurš mani bieži sauc vārdiņos tajos, kas mani vnk sasilda; zinu Viņa dzīvi lielajos vilcienos, bet- to kas sāp visdziļāk?- par to taču nerunā!!!..
   Zinu- kāds, neiebraucis būtībā, nodomās: kas tad tās par draudzībām!?, bet- jā, cilvēki uzticas, dalās, paraud uz kāda pleca, iesmej par ko tobrīd špāsīgu.., bet paliek TĀ DAĻA, kura netiek atklāta- NEVIENAM!!!
   Un tad, precīzi nepateikšu- tieši kad?!- manā dzīvē, pavisam nejauši!, ienāca Meitene, kuru, no pirmajām vēstulītēm sajutu kā- savas dvēseles radinieci!! Un Viņai- reizēm ik pārdienu, reizēm- paiet mēnesis un vēl- kamēr, stāstu to, ko nestāstu nevienam- visvisbūtiskāko man!, to, ar ko tobrīd elpoju vai- smoku.. Tās bieži nav vēstules, bet gan- kliedzieni!.. Tā notiek. Vrb tieši tas, ka nezinām viena otru realitātē, piedod to atvērtību- līdz galam??? Zinot sevi, zinu jau sen, ka nekad neietu pie neviena psihologa /kuram gan nav bijušas dienas, kad saulīti ieraudzīt baigi grūti??/, jo- es nespētu atvērties līdz galam! Nesaku jau- ir mazmazītiņas durtiņas, kuras atvērtas netiks NEKAD! NEVIENAM!, arī šai Meitenei- nē, to esmu sapratusi- ir dažas lietiņas, ar kurām cilvēks vnm paliks vienatnē, VIENMĒR!
   Un arī par AMIGOS tautu, to, kas publiski, blogos, es domāju. Zinām viens otru, IT KĀ, bet tas, lai cik atvērts katrs vai noslēgts, tāpat mums nekad nepateiks, kāpēc šis cilvēks tāds!! Vai aiz prieka, vai uzbraucieniem, vai gudrām tēzēm, vai anekdotēm... nav pilnīgi kas cits??!! .. kas sāp, ar ko elpo, par ko gavilē pa īsto- to taču tāpat neuzzināsim NEKAD!!!, lai cik- šķietami!- zināmi- viens otram te esam.....