Runā, ka latvieši esot dziedāju tauta,. Dziedot laikam arī ziedo. Nodzied dziesmu un pa tālruni noziedo eiro nelaimes piemeklētājam. Nelaime ir briesmīga, nežēlīga. Tikai uz tiem laikam iecienītais liktenis tā lēmis, neattiecas... To "liktenis tā lēmis" piesauc vietā un nevietā. Bet vai liktenis nav lēmis iet tam pretī, ne tikai sekot tā pēdām? Mākslas maz. Māksla ir vienīgā, ko taisa no brīvas sirds, nedomājot par peļņu. Bet te laikam jau tas pats liktenis tā nolēmis, ka galvenais ir peļņa. Un mākslinieki tiek atstāti kaut kur pašā astes galā. kaut kāds tēvs lepojas, ka gandrīz 40 gadus katru dienu pavada cīņā par meitas būšanu pie dzīvības, jo piedzimusi tā ar cerebrālo trieku. Bet dzīva ir. Miesa ir pie dzīvības. Tēvam tagad vajag daudz naudas, lai turpinātu uzturēt dzīvo miesu. Ne tikai 40 gadniekus tā atbalstām, arī mazus bērnus. Briesmīgi, ka vecākiem un citiem tuviniekiem "uzdāvināts" tāds pēcnācējs, kurš neprot ne tikai staigāt, bet arī runāt. Domāt vispār viņš pats nedomā. Citi to dara viņa vietā. Un tik ziedo. Senie romieši, kuri metuši bērnus ar redzamiem fiziskiem trūkumiem no klints, bija briesmīgi ļauni un nežēlīgi. Viņi gan gādāja par cilvēku bioloģisko atlasi, kas ir visā dzīvajā pasaulē - izdzīvo stiprākais. Laikam viņi, kur nu vēl citi, par maz nogalinājuši, lai izaugtu tādi, kuriem mākslai nav nekādas vērtības, kuriem vajag tikai naudu...