Neaizmirstiet sava mūža svecītes , pieticīgās un biklās ->>> māmiņas , māmučus , māmuķītes , omītes , babiņas ..., ar savu uzmanību un maigumu - sasildīt ! Ne tikai Māmiņu dienā... , bet arī ikdienas steigā - neaizmirstiet ! Neaizmirst viņas kā - mūs ..., pat izdzēstas , no mākoņa maliņas - sargā un silda...
Mana mūža svecīte, pieticīgā un biklā!
Neredzama tu virtuves durvīs stāvi ik rītu,
It kā tu būtu no gaismas, it kā no stikla.
Tu gaidi, lai vaigu, kad garām eju, man noglāstītu.
Ap Pļavsargu kalniņu balta migla nu staigā...
Ak, vecmāmiņ, piedod! Es sapņos neredzu tavu seju,
Atceros rokas vien -- raupjās un maigās,
Kas mani apmīļo, baro, balsta, lai kur es eju.
It kā tu būtu no gaismas, it kā tu būtu no stikla,
Svecīte mirdzoša, bikla.
It kā tu būtu no gaismas, it kā tu būtu no stikla,
No gaismas baltas un tiklas...
Rokas, kas tērpus šuva elegantus un greznus,
Pa kuru laiku tās iemācījās, saprast to grūti,
Pat manas bilžu grāmatas rakstīt un gleznot?
Vai karos? Vai Sibīrijā? Vai rosoties pļavā un kūtī?
Nu jau kā mēnesgaisma vien, ar Dieva ziņu
Tikai sapnī nāc ciemos, noglaud galdauta krokas,
Pārslauki virtuvi, noskūpstot pacel garoziņu,
Tad steidz Debesu pļavas sargāt - Tam Kungam pie rokas.
It kā tu būtu no gaismas, it kā tu būtu no stikla,
Svecīte mirdzoša, bikla.
It kā tu būtu no gaismas, it kā tu būtu no stikla,
No gaismas baltas un tiklas...
/ Ojārs Ulmanis /
Atslegas vārdi: ar siltu elpu693
Besī mani tādas - dricelētājas ! Aizej , sabučo šamo , Nakts Viesi ..., necepas lai ..., piedūmojusi te...
Mei te nes!!! Labāk bučosimies .... Siltāk,lietainā laikā
Ak , jā ..., Fe jas /17.48 / komenta sakarā gan kkas būs sakāms - manas sajūtu puzles nepretendē uz dzejas statusu ... , bet arī pēc nelūgtu viesdiriģentu dricelīgās dirigēšanas - neraxtās .
Ja uzrunā kāda cita vārdi / Ojāra Ulmaņa dzeja un mūzika šoreiz bija tieši tas , mirklī tajā kas - uzrunāja !/ , tad ->> tiem atskaņotiem būs būt ...
Paldies visiem bloga viesiem ..., kuri par bloga tēmu , kuri par tēmu citu - raxtīja /kuram negadās !/ . Kā noslēdzošais akords , lai - dziesmiņš šis...
Skaists veltījums mātēm .. ar pagājušajiem svētkiem !
(a ko ta mēs....mēsjau tā ....klusiņām ....hi hi hi man tāda sajūta,ka mēs te vienīgie...pa visu Amigosu pārējie laikam pie vakariņgaldiem...tiesā iekšā pēdējās svētku kūku paliekas )
Ot sakurtu Tev ,Feja ,guni
Unja vēl divatā ar suni
Pie Tevīm nāktu –malku skaldīt
Pār mums Tu, diez vai,spētu valdīt
Mēs padzenātu Tavus runčus
Mēs notiesātu desas lunčus
Mēs neskaldītu Tavu malku
Mēs nāktu meklēt mīlas alku
Mūms vēsi nebūt` ziemas naktī
Ja divas sirdis sistu taktī
Mēs kamīn jotulu pa logu
Uz pavasar pār kaimiņ žogu
Ja divas degtu mīlas liesmas
Ja dvēselītes dziedāt` dziesmas
Ar katru varu kaut vai derēt
Te salam nav uz ko pat cerēt
viesi es pie darba liktu
malku skaldīt, guni kurt
lai mums vēsā pavsar' naktī
bučājoties nenosalt
/bloga saimniec mūs nolinčās pa šito pekstiņ/
Fejiņu manc` sen jau ļūbī
Tik uz Viņu aces šķūbī
Vells ja tiktu šai vēl klātu
Bučātu līdz zaudēt` sātu
Lab ka ekrāns manā priekšā
Lab ka netieku tur iekšā
Ja redzētu tā melno muti
Uz kapiem aizsūtītu veco uti
es jau jūs zinu.. gaidi ar maisu..kā tad.. sēdēšu mājās pie tv un skaisti novecāšu..
Kas lēni nāk–tas labi nāk bēēēt Tu gaidi un ņikur apkārt ņišiverē Ja ko tādu manīšu.....
Es miglu kā māsu
skūpstīšu glāstīšu
Ieniršu tajā
izgaistot zudīšu
Asaru pērles
rīta rasā kaisīšu
Upes neprātam
riekšavām sabēršu
Miglā ar upi
tālumā peldēšu
Blakus ja citam
Tevi reiz manīšu
Pār varavīksnes tiltu
nenākšu neskaušu
To līdzi sev atvarā
nogrimstot paņemšu (N.V. )
visādas vainas.. tā jau man to tav ļūbestības pantiņu līdz ziemsvētkiem nedagaidīties..
Papīra žēl bet kompī tā vieglāk padzēst–palabot Ot Tev Fejiņ noveicās ....mūzis kaučkur aizvilcies to dabūtu... Tu man te.... vārsmas
viesi, ir jau mums vēl papīrs un zīmulis, ja kas. un vēl lūpukrāsa un salvetes. ot izlaidušies dzejdari..bezpridzels..
Neba jau viss,Fejiņ ir tā kā rādās
Vot bija man vajadzība,nepasenam ,pēc dzejas–ne dzejas a kautvai domu salikt rindiņās un tēmas veselas trīs no kurām divas bija aktuālas.Tā ,spēlēdamies ar dzelžiem,līdz pustdienām nu tik skaisti un dvēseliski jauki viss likās pantiņos bēt uz vakaru biju jau tā norukājies un kad ap 22.ievilkos mājās atvēru kompi, lai mēģinātu ko vēl ierakstīt,tas nestrādāja Vāks....bet saremontēju tāč neiet i–nets.....es,ar kasti uz kāpņu telpu.....pie neta kastes ....vismaz kaučko vēl mēģināt glābt,lai gan galva jau dulla un no tām Cmukajām rindiņām ņiko vairs niatceros vēl līdz trešai stundai mēģināju ko laist pasaulē –kur nu..... Lab ka bija mājās 100gr......piedzēros –lai nepakārtos Nācās vien izlīdzēties ar tefelonu
Tāka ,neba jau viss ir tā kā redzās
Patīk un aizkustina šī dvēseliskā dziesma ..
Es savai māmiņai,
Kā sirsniņa azotē,
Kā sirsniņa azotēi,
Kā puķīte dārziņā.
Mana mīļa māmuliņa
Mani mīļi audzināj’!
Pati māte dubļus brida,
Mani nesa rociņā.
( t.dz. )
visiem dzejas dricelē nejēgā, bet mammai nevari..fuj Copy+Paste..