Patriotisms ir katrā cilvēkā, tas ir cilvēka garīgās dzīves sastāvdaļa. Ar to garīgumu, garīgo dzīvi jau ir dīvaini. Laikam jāsaka - kultūras nav, kaut kultūras ministre ir. Cilvēku individuālo patriotismu neaiztiksim. Katrs pa savam mīl un ciena savus vecākus, dzimteni. Publiskajam patriotismam gan vērts "ķerties klāt". To izmanto vadošie un valdošie, taisa ar to politiku. Ar to politiku ar ir tā - tā taču ir politika, ja apgalvo - es par politiku neinteresējos, mani tā ne...skar. Cik nav pēdējā laikā izskanējis - tie, kas aizbrauc no valsts, nav tās patrioti. Kas to saka? Veci cilvēki, neizglītoti jaunie, kaut kādi garīdznieki, valdošie politikāņi... Kur ir teikts, ka savas zemes patriots nevar būt patriots, dzīvojot citā valstī? Varbūt patrioti nav tie, kas sagādājuši tādus apstākļus, kas liek aizbraukt normālas ikdienas meklējumos uz citu zemi?