Tas pats koka mols-jura...

Kādēļ tāds domu savārstijums.Loģikas nekādas.Problēma ir tā, ka dzīvo pagātnē , bet jādzīvo ar nākotni.met ptom pagātni un uztver dzīvi vienkāršāk.Ņem to ko var paņemt konkrētajā brīdī.

Un- kā vēl der!!!
Pirms daru lietiņas, kas vēl jāuzspēj, traki gribas dziesmiņu vienu:

.. tas galīgi nav tā- lai raudinātu, vai kā... vnk- patīk Atāls, gan kā cilvēks, cik zinu Viņu, gan kā dziesminieks.... un- dziesmiņa šī, protams!!!

Ingrid, labvakar. Neliels stimuls no malas der, vai ne   Lai neatslābtu, atbraucot atpūtā. Kādreiz der arī pavaļāties uz dīvana ar grāmatu vai kino, ja tajā brīdī tieši tas vajadzīgs, un neurda pārdomu tārpiņš, ka tas nav īsti tas, ko prasa dvēsele un miesa!  

Mans cits kreņķis- apsolīju pāris Meietenēm magones un rudzupuķes rudzos, kad puķes būs pilnā plaukumā, vakar- tad redzēju ne vienu vien lauku: zaļi- zilu- sarkanu, pie tam- saulītes, kas pēdējās dienās bija skopa, apspīdētus.. bet- fotoaparātu tad līdzi paņēmusi nebiju... kreņķis baigākais!!!   No rīta, pirms ceļa, tad- droši!- vairs neaizrikšošu- līdz tuvākajam...

Īsti nesapratu, Dzintar- kontekstā kādā   Ko un kā dara Skaidrīte- tas Viņas ziņā, ne manā, arī Tavā, atvaino!, laikam gan ne!;  Un- Tu mani tagad mācīsi- piedot?? Es pati sevi mācu- gana!!; un- nemaz tik slikti man- ar to piedošanu- neiet   Nesapratu- kādā sakarībā Tavs pierakstījums- te; sevi pilnveidot- mācot- varēji izvēlēties- citur kur..

Paldies, Inetiņ.
Tas, ko uzrakstīji, jau ir TAS, ko esmu nolēmusi- vienmēr :) Tikai- nu nav man te tas darbiņš traki viegls, bez brīvdienām,"uz strīpas" vnm jābūt 7-os... un tad, kad vakaros, apsēžos, tad pagurums tāds, ka laiciņu nevaru saņemties nekam, pat burtiņiem ne Es nesūdzos, ne taču!- neviens jau mani nesasēja un pa pastu neatsūtīja ; tikai- apstāstu /vairāk jau- sev!/, kur ir tas brīdis, kad- aplaužos... Nedrīkst, vsm- es nedrīkstu!- iedot sev to mazo atlaidīti: nu tā, tgd dieniņas pāris izgulēšu neizgulēto, tad- gan... dzīvē!!- vot! šite es iekrītu!!!   un- tas "vakuums", kā labi pateici, šitajā vietņā piepūš vaigus un uzsit uz pleca manai "nobrukšanai"
........................................................
Paldies Skaidrītei un Tev- ka tā- pa nopietno!- uztvērāt un "iebraucāt" tajā, ko vēlējos pateikt!!! Būsiet tgd- mans atskaites punkts!! .. ne taču- pajokoju!!!   Ir tikai viens punkts- pati sev; nenodot sevi; nodarot pāri tiem, kurus mīlam un gaidām; kuri gaida mūs.. Jāvar un- viss :)

Nevajag aizvērt acis kā to dara Skaidrīte, bet jāmācās piedot.

Vieglu Tev pārbraucienu , Ingrid! Tas jau sen zināms, ka gaidīšanas svētki ir daudz jaukāki par pašiem "svētkiem". Ja, atbraucot mājup, pārņem gurduma un tukšuma sajūta, ir jāpiedomā pie pasākumu programmas, lai laiks ir aizpildīts, lai interesantas tikšanās, pasākumi, dzimto vietu apskate... No tā, ka izrauts no ikdienas ritma, bieži vien aktīva un piepildīta dienas grafika, nonāc vakuumā, kaut arī dzimtās puses, var justies kā no laivas izmests, un apātija klāt kā likts.

Līva!!!  Es parīt, agri!!! Rīt vēl- pilna darba diena.. Lai sanāk Tev!!!    Lai sanāk- man!!!    /ja kas- arī pati tgd ķepurojos no kkāda NLO vīrusa ārā... velns, kas tie tādi, te?? ; mājās- pie pirmajām pazīmēm, sataisu kārtīgu čarku, un- lielajā neaiziet- nekad!!! te- aptrūkās materiāla, tai- čarkai; aiz to laikam.../
Man prieks, goda v.!, ka padalījies!!! Mums sanāks!!! Viss!!!   .. tici vai nē- siltumiņš uzvirmoja!!! :)

es arī rīt braukšu uz savām mājām, pēdējo reizi biju pirms Ziemsvētkiem, dārziņš palika neuzrakts...nočakarējos ar kaut kādu NLO vīrusu, gukķus tomēr pagūšu iesēt

Jā , domāju ka vairāk par trīs odi man pagaidām nav iekoduši .Papa Karlo arī vēl nav savu drāžamo uzasinājis , vēl dzīve jauka - kā pasakā   ...

oki! ja jau vēl sparīgi meties iekš sab.dzīves- te- gan jau galīgi sakosts vēl neesi; un papa Karlo- arī vēl pažēlojis...    kas smejas pēdējais- smejas visgardak!!! Ielāgo! Pirms- drāzīs- Tevi!!!   jauki Tev pabazarēt!!! :)

Laikam jau lielākā daļa odu ir saaukstējusies un nomirusi ar plaušu karsoni  

Ar odies slikti - bresmīgi maz viņu šo pavasar  

... gadās gan , bet- reizē tiek uzkrāts- lādiņš!!! un tas nu ir tas, kam jāiemācās- neļaut aiziet- pa tukšo!, vai arī- ar noilgumu pamatīgu... patreiz, ja kas, piefiksēju lietiņas, ko darīšu 1., 2., 3.-kārt, līdz tikšu līdz n-kārt, iešu pie miera... Es taču teicu: Tā nevar!!! Vsm tikmēr- kamēr dzīvošu un strādāšu- ritmā šādā!!!
   Kā ar odiem? šodien?? Un- papa Karlo ar savu šmeceri vēl nespīd tik drīz

Jā , jā ... tā ar tiem sapņiem un ilgošanos gadās - pārāk daudz emociju viņos iztērējās  

   Paldies, Sandīti, ka papūlējies uzmest aci!, un- par labu vārdu, protams, arī!   Uzreiz pasaku: paņēmu bildītes no neta, bet- sameklēju tieši tās vietiņas, kuras savā jūrmalā mīlu visvairāk, un- uz kurām- dodos. Saulriets, ja nets nemelo, arī no manas jūrmalas, kaut to jau tā nepateikt!.. Manējās- savas jūrmalas- bildītes, palika mājās, kompī tajā; aiz to nācās- pačiept!

... tā, ko aprakstīju, Skaidrīt, ir lieta, ar kuru nav sanācis tikt galā gados trīs; pati jau domāju /ceru/- vajadzīgs- droši!- vēl ceturtais, tad jau...
   Jā, tā ir trakākā emociju kopsumma!!! Kā jau saki- tas krājies, krājies, dzīvojot ne savā vidē, ne savos cilvēkos un valodā.., un tad- kad laimīga trauc pretī tam- SAVAM!!!- tad saproti- līdz nelabumam un raudienam kopā!- arī tas vairs nav- mans!!! Vsm ne tādā sajušanā, kā bija... Un- nežēlīgi žēl, ka tā... Man līdz pilnībai vsp 100tūkstoš gaismas gadu!, tikai gaužām negribas sapurgāt to, kas man dārgs- stāsts, protams, par cilvēkiem, mājās. Es ticu, man jātic!- iemācīties šo balansu sevī rast!!!!

nelasīšu blogu, bet bildītes interesantas