«Grūbas meita bija, dēliņ, pēdīgā, iesāka mana māte stā-
stīt, «kuru kūla, piesietu pie baznīcas staba, baznīcas dārzā
trīs svētdienas no vietas, kad baznīcēni no baznīcas nāca lau-
kā pēc Dieva vārdiem. Vai Dieviņ! vai Dieviņ! kā viņa mē-
tājās no vienas puses uz otru. Divi lambasti jau bij, viens
stāvēja ar pletni vienā pusē, otrs otrā; kad sita viens, tad
viņa pašūpojās uz otru pusi, kad dabūja cirtienu no otra, tad
atkal pazvēlies uz pirmo pusi. Rokas bija piesietas uz augšu,
galva aptīta ar lakatu; pār miesu plāna drāna pārvilkta, lai
sitieni cauri iet. Es pirmo svētdieni nebiju baznīcā, kad sā-
kuši kult; tad jau gan kliegusi, vaimanājusi, tā kā citi baznī-
cēni, dzirdēdami vaimanas, apģībuši; citi atkal caur sānu
durvīm un ģērbkambara durvīm izsprukuši laukā un pār vai li
pārlēkuši, lai aizietu uz mājām, ka neredzētu mokāmo meitu*
Vai Dieviņ! vai Dieviņ! kas tie bij par laikiem! Šitais pats
Mīteļa tēvs vēl bij par mācītāju». Mana māte iesāka rau-
dāt; iebāza galvu rudzu statā... «Māmiņ, kāpēc tad pie
baznīcas kūla tos cilvēkus?» es uzņēmu no jauna.
«Ej, dēliņ, vai nu pie baznīcas vien kūla, kūla jau visur,
kur tik varēja piekļūt, tie velna skruķi stārasti. Darbinieks
vēl nebija apdomājies, jau stārasta rīkstes nošvīkstēja vien
gar darbinieku pleciem...»
«Bet ko tad Grūbas meita bij padarījusi?» es vaicāju.
«Grūbas meita, dēliņ, nebija vis pret kungu noziegusies,
bet pret Grūbu pašu. Grūbām pazuduši 25 rubļi naudas —
tā visa vaina; domāja, ka viņa to paņēmusi; sūdzēja lielam
kungam; lielskungs nosprieda: meitu pērt pie baznīcas dur-
vīm, lai citi bīstoties un nezogot. Ek, vai tad gan Grūbām,
kā pērminderim, pašam nebirst asaras pāri vaigiem un vai
viņš nelād to dienu, kurā teicis lielkungam par 25 rubļiem —
bet nu vairs nevar nekā darīt: lielakunga spriedums ir
svēts!