Ja iedziļinātos tajos ārstniecības likumos, varētu nomirt no smiekliem vai asarām. Labāk iztieku ar savu veco jaunības teicienu - es ar viņu (medicīnu) guļu (vilcienā). Saku tā joprojām, neraugoties uz to, kam pēc autoavārijas esmu bijusi piespiesta iziet cauri tajā medicīnā. Man taču neviens neprasīja, gribu vai negribu to visu piedzīvot. Gan jau mediķi ievilka sev vien zināmu ķeksīti kādā atskaitē - izdzīvoja. valstij labi, ka vainīgais pats nositās, varēja neierosināt kriminālprocesu. Tas, ka vainīgais bija piedzēries, jau tik sīkums...Un cilvēktiesības pārkāpj tikai tām izvarotajām vai piekautajām. Tas, ka es esmu atstāta bez darba, bez ģimenes jau nav cilvēktiesību pārkāpums... Kad es teicu mediķiem, ka dēlam, kurš 13 gadu vecumā palicis bez tēva, ieguvis māti invalīdi, ievainotu māsu, nepieciešama psihologa palīdzība, man atbildēja - viņa draugi ir vislabākie psihologi... Ha. Es jau arī uzskatu, ka psohologi ir, piemēram, neizdevušies žurnālisti, bet psihologa zināšanas un palīdzība ir kādreiz nepieciešama. Slimā valstī ir nepieciešams veselības ministrs? Valsts veselības vai veselības valsts ministrs? Runā tik par naudas trūkumu. Bet attieksmes trūkums jau gadiem pat likumos pamanāms. Gan jau pienāks laiki, kad cilvēkam kāja vai aklā zarna būs jānogriež pašam.http://www.ir.lv/2014/7/17/bezmerkigie-klejojumi-veselibas-joma