Sanda Konstantinova blogs rosināja paškurināt piemirstā Kārļa Vērdiņa rakstīto ..., mani uzrunāja viņa ,,Antonija,, ...  

Kas nekaitēja visu laiku spēlēt Ieviņu, Elīnu, Auci, Zāru. Lēkt ar vaiņagu galvā, dziedāt un paslepen bučoties. Bet tagad pēkšņi pie ziņojumu dēļa teikts: Antonija.

Sažņaudzas sirds un uznāk klepus — vai tad tiešām jau Antonija? Spogulīt, spogulīt, mīļā kolēģīt, saki — vai tiešām jau Antonija?

Un mīļā kolēģīte saka: jā, iedomājies — arī es vienugad biju Antonija! Vēlāk, saprotams, Bebene, Tomuļu māte un Pindacīša. Un skaties — tagad ar jāņuzālēm beigās nāku no Vanagu mājām un dūšīgi dziedu, cik balss vēl ļauj,

bet pēc izrādes vienumēr aiznesu puķes pie sava Alekša kapa.

                                                     /Kārlis Vērdiņš/

Ak , šī saldā dzīves garša , no Zaļās krūzes kas ->>> baudīta tiek ...,   līdz kamēr tā - iztukšota... Dažs dusmās pret zemi to triec !   Kāds cits tajā dziesmas krāj ...,   kāds ->>> ziedus saliek... , uz aizgājušās mīlestības - kapa ko likt  ...

- Viss nāk un aiziet tālumā ..., man apgalvo .
- Viss dvēseles failos ierakstās ! saku ...
- mēs esam tie , kas noticis ar mums !
laiks miesai ir pavēlnieks ,
dvēsele nenoveco -
viņas tas bonuss un posts ...
izvēle Tava -
mūžam jauno vai dvēseli pieņemt ,
par laiku vai aizgājušo -
žēlabās grimt ...
             /Guna anuG/

http://www.youtube.com/watch?v=wOMNMaH5Ml0