Sapņu komanda sapni piepildīja. Viens no komandas gan teica - valsts esat jūs.  Neraugoties uz to, ka valsts komandai visādi meloja, pat finansiāli nepalīdzēja. Sapnis tomēr realizējās. Šodien visi kaut ko gaida no valsts. No valsts, kurai pat sapņa nav. Domburšovā cienījamais Zīle pat izskatījās apmulsis. Viņš nevarēja atzīt, ka vairākas desmitgades politikāņi rīkojušies kļūdaini. Balstījušies tik uz NAP un visādiemm citādiem plāniem. Plāniem, par kuru realizāciju vai nerealizāciju neviens neatbild. Kā jau pieradis, visus centās pārbļaut Kampars. Tumbočku viņš piebļautu, bļāvieni ar varētu mierīgi palikt tik tumbočkā. Bet te viņam daudzi notic. Cerēt uz to, ka pēc tam, kad atrisinātas Āboltiņas un partijas problēmas, tagad pievērsīsies valsts lietu kārtošanai, ir naivi. Mēs taču nezinām, kas paslēpts zem tumbočkas. Runāt par vēlēšanām un tiesu ir muļķīgi. L-jas Temīda nav tikai akla un kliba, bet iestājusies kādā partijā. Kādā? Mēs nezinām. Viņa ir izvēlīga un izvēle te liela.
Nav ko domāt par citiem. Jāpadomā par sevi. Ir tādi, kas uzskata, ka mans sapnis jau piepildījies. Vīrs tak ir nosists, bērnu un mazbērnu nav, varu mierīgi izbaudīt dzīvi. Viens suns vēl ir, bedri viņai gan esmu iesākusi rakt, ja vajadzēs, sasalušu zemi būs lielas grūtības dabūt uz lāpstas. Kas uzskata, lai jau uzskata, ka tik niecīgs bija mans sapnis. Es gan sapņoju par ko lielāku - kad sabruks māja, došos uz skuju būdiņu mežā (ja mežs būs), būšu laimīga, ļoti laimīga. Pārtikšu no plika patriotisma, saldajā baudīšu nacionālismu. Man ir sapnis, kaut šai valstij nav...