Vakar ap pusdienlaiku vietā, kur esmu, bija ļoti saulains. Atradu brītiņu izrauties un- pastaigāt.. tāpat- papriecājoties par krāsiņām, kuras te vēl tik košas, par zilajām debesīm, saulīti... Nu tā... un tad- nu tad izlasīju ko tādu, ka manai pasaulītei atkal tika aizvērtas debesis- ciet... gadās... man jau šķiet, ka katrs to sajūtu, vairāk vai mazāk, zinām...

   Tad- skatījos pa logu, un vienā momentā aptvēru, ka viss jau mākoņos, pelēkos un tādos pat draudīgos!! Kur, no kurienes viņi uzradās?? Nezinu!!! Un tas viss kkā sagāja kopā, tas, kā es jūtos, un tie mākoņi, ne no kurienes...

   Un tad, jau vakarā, te, blogos, klausījos Alises ievietoto dziesmu... Un tas viss bija- vēl vairāk kopā...

   Bildītē no vakar-pēcpusdienas ir tas, ko vēlos pateikt sev un citiem:
Jā, mūsu debesis mēdz aizvērties, tā tas notiek, iemesli ir dažādi, un nav šoreiz no svara- manējie; bet- paskatieties!!- kā tā saulīte tomēr laužas laukā!! :) .. Un- gan jau tā izlauzīsies, atkal, lai kā liekas brīdī tajā

/man patreiz neko negribas runāt, nav jau arī laika- bija tikai neliels pārtraukums; bet man vnk lauzās- tāpat kā saulīte laužas ārā- to pateikt TIEM, kas mani sapratīs /