Es pirmo reizi rakstu par mums, vīriešiem. Vīriešiem, kuri vienmēr ir uzskatījuši sevi par stipro dzimumu, neskatoties uz to, ka bieži ir krituši ceļos, vājuma brīžos.

Kādu dienu mana māsa sēdēja savā istabā un raudāja. Ar sāpēm sirdī es vēroju, kā pie viņas atnāca tēvs, lai uzzinātu, kas par iemeslu viņas asarām. Viņi runāja vairākas stundas, bet es atcerējos vienu īpašu frāzi, kuru Tēvs tajā vakarā pateica. Ir pagājuši jau astoņi gadi, bet es katru rītu atceros viņa vārdus un tie dod man spēku.

Maigi noglāstot viņas galvu, tēvs teica: «Meitiņ, Tu satiksi lielu cilvēku un Tev nekad vairs nevajadzēs raudāt...» Ne reizi vien, esmu uzdevis sev jautājumu - kāda ir recepte, lai kļūtu par lielu cilvēku, lai neņemtu galvā dažādus sīkumus?

Gadiem ejot, mēs saprotam, ka ja visi vīrieši censtos būt garā stipri, dāsni, ar lielu sirdi...pasaule būtu daudz savādāka!

Es sapratu, ka liels cilvēks — nav tas, kas var nopirkt visu, ko vien sagrib, ieskaitot apkārtējo mīlestību un cieņu.

Tēvs mācīja manu māsu: «Bēdz no tā, kas runā tikai par sevi, par Tevi nerūpējas, no tā, kas lielās ar saviem sasniegumiem. Nesaisti savu likteni ar to, kurš nosoda Tevi, aizrāda Tev par Taviem trūkumiem un uzskata, ka Tev daudz kas jāmaina sevī.

Priekš kam Tev tādu vīru, kurš tad, ja Tu nemainīsies, pametīs Tevi, kaut kādas blondīnes dēļ? Vai citas acu krāsas dēļ? Vai arī tāpēc, ka cita ir tievāka? Priekš kam Tev vajag to, kurš neredzēs Tavu patieso iekšējo skaistumu?»

Es tik daudz reizes atļāvu sev nemanīt tās, kas patiešām bija uzticīgas man un patiesas ar mani, tikai tāpēc, ka vēroju sievietes virspusēji. Un tad, man nebija grūti saprast, ka liels cilvēks — nenozīmē, ka viņš ir sasniedzis augstāko stāvokli sabiedrībā, viņam ir daudz naudas, mašīnas, mājas, vienmēr ir skaistu sieviešu ielenkumā un pats ir īsts skaistulis. Patiess cilvēks, liels cilvēks — ir tas, kura dvēsele ir tīra, kurš neslēpj savas jūtas, nepadodas kārdinājumam, neslēpjas ēnā. Viņš ir gatavs atvērt savu sirdi, nebēgot no realitātes, viņš augstu vērtē sievietē, viņas morālā vērtības un iekšējo pasauli. Liels cilvēks iet taisni uz priekšu, nenolaiž acis, nemelo un prot raudāt, ja tam sāp.

Manas māsas precības atnesa viņai lielu laimi, viņas vīrs, liels cilvēks, nebija ne slavenība, ne karjerists, nebija pats pirmais un nebija pats bagātākais. Vienkārši šis lielais cilvēks nekad nelika viņai raudāt. Ar viņu, māsa smaidīja par visu, ko tie kopā sasniedza, par visām atmiņām, katru kopā nodzīvoto laimīgo dienu, par saviem 3, likteņa dāvātajiem dēliem. Šis lielais cilvēks tik ļoti mīl manu māsu, ka patstāvīgi skūpsta viņas rokas, pat biežāk, nekā lūpas. Viņš mīl viņu par to, ka viņa ir un par to, kas viņi ir kopā.