Man zināma sieviete,
Pēc izskata - Dieviete,
Ģimenē gādīga,
Darbā strādīga.
Bet pēkšņi viņai gadījās kļūme:
Dzīvē, uz galvas, nokrita - "plūme"
Un, sieviete pārstāja justies brīvi,
Jo tā "plūme" apvērsa viņai dzīvi.
Šī nelaime saucās vārdā - Māris,
Ar viņu, iznāktu lieliskais pāris,
Bet lieta tāda, ka Māris precēts,
Ar trijiem bērniņiem pastaigā redzēts.
Pašai, arī 3 bērniņi augās -
Viņa uz tiem, ar mīļumu raugās,
Bet visu prātu Māris aizņem
Un sirdī viņš smeldz un laiku paņem.
Bieži naktīs asaras plūst
Tikpat jaudīgi, kā sniegi kūst -
Spilvens slapjš, bet prātā stāv pāris -
Viņa, un viņas mīļotais Māris.
Sieviete pacentās kontaktēt reizi
Un, dzīve sākās veidoties greizi.
Par Saulīti, Māris, sievieti sauc
Un brīvdienās, draudziņš, pie viņas brauc.
Kad saietas kopā, līksmo sievietes sirds
Un tad notiek tā, ka "jumts lēkā uz pirts".
Nav robežu tad, no tikšanās laimes -
Vienīgi neērti jūtas, pie savas saimes,
Ar domu, ka "netīra" un piekrāpts vīrs,
Bet arī vīrs nav morāli tīrs.
No viņa, ne maiguma nav un ne glāsta -
Ļaudis, par viņu, brīnumus stāsta,
Nekad viņš ziedus nepasniedz dāmai,
Savai pusītei, sievietei rāmai.
Šāda dzīve sen jau, kā apnika
Un dvēsele viņai nošļuka - panīka.
Toties Māris, tā cita lieta
Sirdī, priekš viņa, dota īpaša vieta.
Bet saieties kopā apziņa traucē,
Jo katrs,no viņiem,savu ģimeni saudzē.
Turpināt vīru krāpt - bīstama lieta.
Uzzinās, būs ģimenē tukša vieta,
Bet bērniņus vajag skolot un audzēt
Un viņu dvēseles pienākas saudzēt.
Kā lai, šai dzīvē, izeju rod?
Kas varētu ieteikt un padomu dot?
             Krusttēvs.