KAS CĪNĪSIES MŪSU VIETĀ, JA NE MĒS PAŠI ???
Pirms dažām dienām savā e-pastā saņēmu atgādinājumu portālā manabalss.lv parakstīties par t.s. „Uzvaras pieminekļa” nojaukšanu. Sūtītāja bija kāda Baiba B. (Broka?), kura jau pirms dažiem gadiem bija ielikusi līdzīgu aicinājumu portālā peticijas.lv (galvenā atšķirība no manabalss.lv ir tā, ka šeit vāktiem parakstiem nav nekāda juridiska seguma). Savukārt pašu aicinājumu varat apskatīt šeit: http://www.peticijas.com/aizvkt_uzvaras_pieminekli_un_aizliegt_komunistu_simbolus
Es atgādināju aicinājuma autorei, ka vajadzīgie paraksti portālā manabalss.lv jau pasen kā ir savākti virs 10 000, ar ko ir pietiekami, lai šo prasību iesniegtu Saeimā, bet tā autors, kādreiz par nacionālpatriotu uzskatītais M.Ruks, ir mīklaini noziedējis ar visiem parakstiem un petīcijām. Tas notika ap to laiku, kad šis tips pēkšņi atklāja, ka korporācijā „Letonia” čumot un mudžot nacistiskie noziedznieki, kurus viņš nolēma „atmaskot” savā jaunākajā propagandas brošūrā, kas visticamāk ir izdota par Vīzentāla centra naudiņu. Protams, cilvēciņam ar šādām interesēm vairs nekas nav pret pieminekli, kas slavina tos, kuri palīdzēja pārtraukt holokausta šausmas…
Tomēr ne jau par nožēlojamo radījumu M.Ruku, kurš neizbēgami ir padarījis sevi par politisko līķi un kura komentārus nepublicē vairs pat pseidonacionālā „Latvijas Avīze”, ir tapis šis raksts. Vairāk par autores nezināšanu, kā tad izvērtusies šī parakstu vākšana un kāpēc tā apstājusies, mani satrauca un apbēdināja šāda replika viņas aicinājuma beigās:  Tā kā diskusiju sadaļā jau sākas draudi manai dzīvībai, tad izlēmu paslēpt vārdu un uzvārdu. Neņemiet ļaunā, man vienkārši pārāk stipri patīk dzīvot. Un arī jums iesaku ieklikšķināt pie iespējas "nerādīt visiem". Izlasot to, man kļuva ārkārtīgi skumji un nācās secināt – tautieši, ja tādi mēs būsim, tad šis piemineklis stāvēs mūžīgi! Ja mēs pat baidāmies publiski pateikt, ka negribam redzēt uz savas zemes šo okupantu monstru, tad kurš būs tas, kas to aizvāks – marsieši, vai?
Pirmkārt, bažas par potenciālajiem draudiem parakstītājiem ir izrādījušās, maigi izsakoties, stipri vien pārspīlētas. Cik man zināms, tad neviens parakstītājs nevienā no abiem portāliem vēl nav šī iemesla dēļ ne piekauts, ne nogalināts, ne kā citādi fiziski cietis. Un jo vairāk mūsu būs (tādu, kas vismaz nebaidās savu vārdu un uzvārdu nosaukt), jo grūtāk būs mūsu potenciālajiem slepkavām ar mums izrēķināties. Iebaidīt, piekaut, likvidēt var kādus desmitus, bet ne jau simtus un tūkstošus. Tāpēc aicinājumam vajadzēja būt tieši pretējam – es minu savu vārdu un aicinu darīt to arī citus, lai okupanti redz, cik mūsu ir daudz un paši no mums sāk baidīties!!! Cita starpā varu darīt zināmu, ka nekad neesmu slēpis ne savu personas kodu, ne tālruņu numurus, ne mājas adresi (internetā to visu var atrast), un vismaz līdz šim  man tas nekādas problēmas nav sagādājis.
Otrkārt, vai tiešām petīcijas autore domā, ka tie, kas savulaik gāja cīnīties 1.Pasaules karā, pret Bermontu, pret lieliniekiem, pēcāk 2.Pasaules karā, nacionālo partizānu rindās… utt. u.tjp. bija ļaudis, kam vienkārši bija apnicis dzīvot (kā, piemēram, tagad jauniešu vidū populāras kustības „Emo” dalībniekiem, kuri sludina, ka augstākā laime esot drīzāk nokļūt viņsaulē) un viņi devās cīņā ar mērķi apzināti upurēt savu dzīvību citu tautiešu labā. Nē, protams! Viņiem dzīvība bija vēl dārgāka kā šai būtnei B.B. Un praktiski visi viņi cerēja atgriezties mājās dzīvi un veseli, to liecina kaut vai viņu dziedāto dziesmu saturs. Protams, realitāte izrādījās savādāka – daudzi krita, daudzi kļuva par invalīdiem, daudzi zaudēja savus tuviniekus un Dzimteni. Domāju, ka arī dodoties cīņā, vairums saprata, ka tā ar viņiem var notikt, lai gan ārēji izlikās, ka šādai perspektīvai netic. Un tomēr viņi devās cīnīties, jo saprata – ja visi baidīsies, ja visi drebēs tikai par savu kailo dzīvību un domās – kāpēc man to darīt, lai labāk dara mans kaimiņš - tad nekas mūsu valsts un tautas dzīvē nekad nemainīsies, un beigu beigās mēs iznīksim kā nācija tik un tā agri vai vēlu. Tāpēc bija jārodas drosmīgiem ļaudīm, kuri devās darīt to, kas bija nepieciešams mūsu tautas nākotnes labā – ja tādu nebūtu savulaik bijis, tad pašlaik nebūtu ne Latvijas, ne Latviešu. Atzinību pelnījuši arī „Pērkonkrustieši”, kas mēģināja uzspridzināt šo monstru, zaudējot divus kritušos, savulaik pārējiem nācās vairākus gadus pavadīt cietumā. Vai viņi nepieļāva šādu iznākumu, pirms devās veikt savu misiju? Domāju, ka pieļāva gan, bet saprata – kādam tas jādara, un ja mēs to nedarīsim, tad visticamāk neviens cits to arī neizdarīs.
Atcerēsimies, kādu sašutuma vētru vietējo krievvalodīgo okupantu vidū izsauca Tallinnas varas iestāžu lēmums pārvietot uz kapsētu no galvaspilsētas centra t.s. „Bronzas Aļošu”! Tur šos vandāļus izdevās tomēr relatīvi viegli savaldīt, jo viņu skaits bija procentuāli mazāks kā Latvijā, turklāt spēka struktūras pamatā bija igauņu tautas pusē. Ja tagad mūsu varturi pieņemtu lēmumu demontēt „Pārdaugavas monstru”, mums būtu jāgatavojas daudz lielākiem nemieriem kā Igaunijā. Domāju, ka notiktu kaut kas līdzīgs kā daudzās ASV pilsētās, kur nēģeru vandāļi ārda visu sev apkārt, tiklīdz kāds spēka struktūras pārstāvis kādam viņu „melnajam brālim” kaut ko izdara ne pa prātam. Tā kā pilsētu mēri un policijas priekšnieki arī bieži vien ir krāsainie, tad „vārna vārnai acīs neknābj”, un šādas ālēšanās nereti turpinās nedēļām ilgi. Arī mēs nevaram būt droši, ka mūsu stipri vien krieviskās drošības struktūras kopā ar atbruņoto un gadiem tīšuprāt vājināto zemessardzi spēs ātri un viegli šos vandāļus savaldīt. Vai varam cerēt uz NATO spēku iejaukšanos? Stipri šaubos, viņi atrunāsies, ka tā esot mūsu valsts iekšējā lieta. Ja nu kāds iejauksies no malas, tad tie būs zaļie cilvēciņi no Austrumu puses, ar kuriem Krievijai oficiāli „nebūs nekāda sakara”, bet kurus tā nekautrēsies atklāti atbalstīt morāli, bet slepeni – fiziski un materiāli. Lūk, tādā situācijā tad katram no mums – kā vīriešiem, tā sievietēm - jābūt gataviem arī uz fiziskām sadursmēm, lai nomierinātu okupantus un ierādītu viņiem viņu īsto vietu! Nevaram mēs to? Neesam tam gatavi ne fiziski, ne garīgi? Nu tad tādā gadījumā nekas cits neatliek kā paciest „Pārdaugavas monstru” vēl nākamos n-desmitus gadu! Un nevajag tādā gadījumā demagoģiski ķērkt – es gribu dzīvot, ne nekā nedarīšu, es paslēpšos zem segas, es pat savu vārdu neminēšu publiski, bet jūs, tie citi, drosmīgie, tie, kam „dzīvot negribas”, ejiet un dariet, es pēc tam jūs paslavēšu, kad visu būsiet manā vietā paši izdarījuši! Ja esam īsti Patrioti, tad mums jāsaka – es iešu pirmais(-ā), bet jūs nāciet aiz manis! Un lai pats Dievs tad lemj mūsu cīņas iznākumu! Protams, arī tādā gadījumā panākumi nav 100% garantēti, bet tad ir vismaz kādas cerības uz uzvaru! Bet par šitādiem „zemdeķa varoņiem” kā B.B. šķiet, ka pat atbrīvotāju akmens tēli nicīgi smīn, piebalsojot kraukļu ķērkšanai: „Nav vērts! Nav vērts!”.  Paturiet to prātā, dārgie tautieši, un izdariet no tā sev attiecīgos secinājumus!
VIENAM JĀMIRST, LAI DZĪVOTU SIMTI, TIKAI TAD VARĒS DZIMTENE ZELT (fragments no populāras Latviešu leģionāru dziesmas) !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!                  6.05.2015.        A.Gedroics