Nu, ko, antiņi.

12. okt 2016. 21:14

Teksts no neta,Ābols.ar .ābeli.Man simpatizēja.Kam nepatīk,lai nelasa.

Pirmkārt, feisbuka opcijās man izleca lielisks no Satori trīspadsmitā gada avīzes bildēts Šlāpina raksts par vidējo latvieti. Latvieti, kurš nesapriecājas par ātru, kurš nesaka hop, pirms nav pārlēcis un kurš rēķinās, ka visa dzīve var būt viens liels grābeklis, uz kura kāpt un kāpt.
Otrkārt, noskatījos raidījuma „Adreses” jaunās sezonas pirmo sēriju ar Ķibilda un Īvāna sarunu par Antiņu, kurš jāj kalnā. Nu, arī par latvieti. Kurš ar savu mūžīgo kompleksu nekad nekur neuzjāj.
Un treškārt, visam pa vidu, palepojos ar Paraolimpisko spēļu medaļām un nosmīnēju par to baru, kuri dusmojās, ka Olimpiskajās mēs nedabūjām nevienu.
Un tur sākās mans monologs pašai ar sevi par latvieti.

Latvieši. Ak, jūs, vecie pedāļi. (Nopūšos). Es nezinu vai man sanāks pateikt visu tā kā domāju visu šo nedēļu, jo esmu ierāvusi vietējo aliņu un noskatījusies realitātes šovu par onkuļiem, kuri met nost riepu, nošausminājusies par to, ka kāds kaut ko tādu filmē, uzsitusi pati pa savu riepu un pienākusi pie kompja piebeigt pēdējās alus piles. Taču es uzrakstīšu. Man ir blogs, tad jau varu izteikties par visu nāciju.

It kā jau tā paaudze, kurai vēsturiskais mantojums dod pa nerviem, mainās. Jauniešus vairs neskar dzelzs priekškari un sāpe par sibīrijām. Varbūt kāds entuziasts apjausmā par trakām kara lietām izlasa pārīti obligātās literatūras ieteikumu un māmiņdienā paklausās, ko stāsta oma. To es tā, lielos vilcienos, protams. Bet ne mana, ne jaunākā paaudze vairs nav tie, kuri tā, līdz kaulam, saprastu vispārēju latvieša sāpi par nicināmajiem iekarotājiem un līdz ar to izjustu dažādas negatīvu emociju nokrāsas savos raksturos pie attiecīgiem gadījumiem. Tomēr. To laikam sauc par masu apziņu, taču latvietis paliek latvietis, arī jaunulis latvietis. Kaut kāds vienpatis savā būtībā, kurš vienmēr par daudz iedzēris sāks gruzīties, sapņot par savu viensētu ar suņiem un besīties par priekšnieku muļķi. Aizies uz visiem lielkoncertiem un salūtu, pālī stāstīs par savu sapņu uzņēmumu, taču nekad tā arī netiks tālāk par logotipa izveidi. Un es pat necenšos iedomīgi citēt stereotipus. Es varbūt mazliet runāju sākot no sevis. Vai arī vairāk kā mazliet. Who knows.

Kuram gan patīk jau pamatā būt Antiņam? Vientuļam, sirdī ieturētam ziemeļniekam ar saknēs ieliktu skaudību par kaimiņa lielo speķi un nemākulību izklaidēties un dozēt alutiņu saulgriežos. Nu, nevienam taču. Latvietis labāk velk paralēles ar indoeiropiešu valodu saimi, sak, tur taču grieķi, spāņi un itāļi, urā, bella, mamma mia, vīns un fiesta, mēs jau saknēs arī tādi! Lielās, brīvās dvēseles, kuras nez kāpēc kā augstākminētie saimes radi neprot sadzīvot ar vīra un sievas mātēm un jau sešpadsmit gados labāk izvācas uz kojām, nevis simts gadu garumā paaudžu paaudzēs nomaina vec vec vecāku mājas. Un nobīstamies mēs no lielām lietām, vai ne? Gribam būt lieli, bet valsts jau neatbalsta, nav vērts sākt. Piketos arī neiesim, lai tas tiek tiem brāļiem grieķiem. Un saslimt nedrīkstam. Neārstēs. Un daba mums vispār kā tāds sū*a Purvītis , viss pelēks vai zaļš kā sūna, ar dažiem sniega pikučiem starp tiem nodrā*tajiem bērziem un ausekļiem priekšā pa*aļā.

Nu, ir ir tā. Un es arī skeptiķoju. Arī es saraucu pieri sabiedriskajos transportos, nevis empātijā uzsmaidu katram bomzim. Jo es esmu latvietis parastais un, lai kā es censtos uz lietām skatīties brīvāk un kosmiskāk, manī tupēs un pa retam uzdzirkstīs mana latvieša iedaba.

Bet tad es ar smaidu šēroju to savu Šlāpina rakstu un ar draugiem runāju par paralimpiešiem. Un nodomāju. Abet klau. Varbūt nemaz nevajag kautrēties no tā, ka esam tādi? Drusku kūtri un aizdomīgi savā pelēkajā pavasarī pie piesalušām peļķēm dzerot krievu šņabi un lasot  Nāves ēnā? Ka paliekot pie banalitātes Dziesmu svētkos graužot grilētu desu un kāpostus un postojot instagramā bildi ar sēņošanu, mēs vienkārši esam mēs un tajā nav pilnīgi nekā smieklīga? Mēs tik šausmīgi kautrējamies no tām visām sliktajām latvieša īpašībām, ka galu galā kļūstam par 1) sarkasma pilnu tviterkontu, kurš smejas par latvju zīmēm katrā štruntā, citiem latviešiem un dzīvi kopumā vai 2) pus mūžu pavadām erasmusos un zem profiliem sevi pozicionējot kā pasaules pilsoņus. Abet varbūt ņemt un godīgi sev atzīties latvietismā? Ka esmu mīkstais, jo neesmu sācis savu sveču liešanas biznesu, tāpēc besī Annas svaigi atvērtā džemperu fabrika. Ka neesmu lasījis par politiku neko vairāk kā delfus, tāpēc di*šu, ka valdība ir cūkas. Ka videni pabeidzu tik sū*īgi, ka netiku budžetā un tāpēc kliedzu, ka ar augstskolas diplomu jūs variet noslaucīt savu dibenus.

Tas nav nesmuki būt latvietim. Arī tādam. Ne jau tas ir nesmuki. Bet smuki ir atzīt savas kļūdas, atzīt sevi un godīgi pateikt bārā kaut kādam anglim – vecīt, mēs esam nenormāli skaudīgi, ka tev ir tā guči josta, bet, jomajo, cik es sirsnīgi tevi rīt pacienāšu ar šmakovku un mana sievasmāte, suņa nagla pakaļā, tev labāko sautējumu uztaisīs, tikai, lūdzu, nem*z virsū Mildai. Un prozit.
Un smuki ir būt treknam un dabiskam mūsu purvu pelēkajā, tumši zaļajā, jūras zilajā. Ar dzērvenēm pa vidu. Un rozā bubertu un kartupeļu talku brūnā, sabradātā laukā. Ir taču mums te arī temperaments. Negaiss augusta vidū, kad tikko krīt zvaigznes, bet pēkšņi priedēs sašalcas tā, ka tu zini – viss, jādeso majās aiztaisīt logi un siltumnīcas durvis, lai mamma nenosit. Vai ziemeļblāzma janvārī, kad iznāc no pirts ar čomiem un nodomā, velns, ka šito ar pliku pakaļu nevar nobildēt un sievai aizsūtīt. Vai visi tie deju svētki un maratoni, līgošana lielpilsētu zaļumenēs, ceriņi pavasarī, lauku radu ķirbji bērnudārza helovīnos, ar svecēm nokrauta Krastmalas siena novembrī un, dies pas, neaizmirstiet ziedošanu visiem vēžiem un avārijām, to spēku tad! Piesardzīgs, taču istenībā sirsnīgs latvietis ir, manuprāt. Un grib līdzi itālim mentalitātē lēkt un ar koordinētām vidējā pirksta kustībām savas emocijas sastrēgumos izteikt, sulīgus slāvu izcelsmes izteicienus izmest pie katras neveiksmes un ar Īrijas biļeti novicināties pie Saeimas, kad algas par desmit eiro paaugstina, jo tas arī nekam neder. Sūkt savu rabarberu ķīseli pie televizora un vīkendā visiem masveidā izstaigāt Gūtmaņalu. Un piepīpēt stāvlaukumā nepazīstamam mašīnu un savu piemājas moiku ieteikt, tur pie Seņas var iet un atsaukties uz mani, Jānis, vecīt. Mēs labi taču tomēr esam, vai ne. Un meitenes mums riktīgi smukas. Arī tas.

Mazie, mīļie, resnie antiņi. Labprāt citēšu raidījuma Adreses izskaņu – „…bibliotēka ir uzcelta arī par spīti trūkumam un neticībai, un ķengām. Varbūt nevis stikla kalns vai gaismas pils, bet tieši spīts ir precīzākā šī mūsu simbola metafora. Antiņš jau arī uzjāja kalnā par spīti.”
Un varbūt nevis kautrēties sava spīta, savas greizsirdības un pelēkuma, bet uzvilkt dziļākos pūderpelēkos svārkus, piecirst kāju, pacelt galvu un uzjāt, nojāt, izjāt to, ko gribam.
Draugiem, kolektīvam, kolēģiem, ģimenei, istabas biedriem, dziesmu svētku korim un autobusa blakussēdētājam tādā pašā zaras jakā. Forši būt kaut kam piederīgam, ne? Nekautrēsimies būt latvieši un nekautrēsimies būt tieši tādi, kādi esam. Piederīgi savai mentalitātei.



P.S. Un, protams, ka mēs neesam tik melni, kādus es mūs te mālēju. Taču latvietim arī dažreiz vajag uzsist asini. Ne tikai ar panorāmu.

P.P.S. Un es zinu, ka vesels bars no jums ir ļoti atvērti, darbīgi un sirdī ārprātā itāliski cilvēki. Mieru tikai mieru, uz jums tad šis neattiecas. Uzskatiet to par mana rādītājpirksta iebakstīšanu mīkstā muguriņā tiem, kuri tēlo, ka nepakam nav latvieši un burkšķ, ka latvieši nav nekādi antiņi. Es gribēju teikt, ka esam gan. Un, ka tas nav slikti.

Atslegas vārdi: Dzīve38592

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (54)

Benita L. 12. okt 2016. 22:18

Dod vaļā.

savsem k. 12. okt 2016. 22:18

Man ir bundža ar vecajiem santīmiem - viņus var ziedojumu trauciņos iemest , vai iedot ubagiem  

Valija Y. 12. okt 2016. 22:18

Drīkstu krieviski anekdoti..vidēji jaunu...???

Benita L. 12. okt 2016. 22:17

O,kapeikām tendence iebirt aiz oderes,kad cauri kabatu maisiņi.Iedomāties nevarat,ko tik neatrod mainot Antiņiem jakām oderes aiz oderes.

Valija Y. 12. okt 2016. 22:15

A....tev pasaki---ar sagribēsies....domā pati...

savsem k. 12. okt 2016. 22:15

Man ar ir vidēji vecs pagrabs , un šķūnitis vidēji caurs .... vidēji ziņkārīgo acu nav apkārt - neviens vidēji netraucē  

Benita L. 12. okt 2016. 22:14

Valij,kur Tev slēptuve?Ja nav zemes,tad zem zemes?

savsem k. 12. okt 2016. 22:13

Kapeikām slēpuves nevajag , viņas pašas māk veikli paslēpies grīdas šķirbās  

Benita L. 12. okt 2016. 22:12

Ne,neesmu anekdošu stāstītāja.A man ir vecs pagrabs,caurs šķūnītis,apkārt ziņkārīgas acis.Puķu dobē ar var kaut ko noslēpt?

savsem k. 12. okt 2016. 22:11

Milordi   ... Napoleona armijā esot bijuši tikai daži milordi , pārējie par tādiem cerēja kļūt  pēc  Maskavas ieņemšanas  

savsem k. 12. okt 2016. 22:07

Vidējais  latvietis , vidējais anglis un vidējais krievs ... varbūt kāds atceras kādu vidēju anekdoti ?

Valija Y. 12. okt 2016. 22:07

A man nav zemes -- bet ir slēptuve... un plastika gabaliņš ar...

Benita L. 12. okt 2016. 22:07

jā,sāc vēl žēloties,ka saslimt nedrīkst - neārstēs.Tāds jau pats kā vairums.Bet vai no milordu laikiem nekas antikvārs nav saglabājies?

Valija Y. 12. okt 2016. 22:05

Tur tev taisnība--par šiem gadiem šie lielie Valsts būvētāji visi ir izbraukuši uz dzīvi Šveicē --- ja nebūtu krejuma nevarētu....
A kas zin kur palika Alfrēds Rubiks...???

savsem k. 12. okt 2016. 22:05

Man naudas nemaz ko rakt , ir tikai četstūrains burvju kartona gabaliņš  

Valija Y. 12. okt 2016. 22:03

Neraudi Ku...ngs lai lietus raud....   vēl nav vakars ---ieraksi... kad saņemsi piemaksu par zemi un mežu...

Benita L. 12. okt 2016. 22:02

Paldies!neesmu sista uz statistiku,bet laikam jo vairāk tukšu kuļ,jo treknāks galu galā "krējums".

savsem k. 12. okt 2016. 21:59

Nav man nekas ierakts ... 21 % man atņem bez manas piekrišanas ... paņem - un viss

Valija Y. 12. okt 2016. 21:55

Nu Ku...ngam noteikti ierakts dārzā lielais māla pods ar naudu...

Man uz viņa nebalstās---man balstās uz tādiem ka tu...  

Benita L. 12. okt 2016. 21:49

Nu viņiem liels speķa gabals dalāms.Bet nesaprotu-publiski.Varbūt uz to balstās viss amigoss.

Autorizācija

Ienākt