PAR t.s. VĒSTURES PĀRRAKSTĪŠANU
Plašsaziņas līdzekļi pēdējā laikā sākuši celt traci par to, ka Krievijā it kā notiekot t.s. “vēstures pārrakstīšana”, respektīvi, ka tur baltu pataisot par melnu un otrādi. Es, sekojot līdzi šīs zemes oficiālās propagandas nostādnēm, gan nekādu “pārrakstīšanu” no tās puses manījis neesmu. Manuprāt, oficiālā Krievija vienmēr ir turējusies pie šādām vēstures notikumu interpretācijas nostādnēm: Krievija un krievi nekad ne pie kā nav bijuši vainīgi, Krievija un krievi nekad nevienam nav uzbrukuši, bet tikai aizstāvējušies; nekad nevienu nav okupējuši, bet tikai atbrīvojuši; ja kādai valstij vai tautai kādreiz bija radies konflikts ar Krieviju vai krieviem, tad pie tā ir vainīga tikai un vienīgi konkrētā valsts vai tauta…utt., u.tjp. Un šādu nostāju turpina sludināt arī pašreizējā Krievijas vara un tās apmaksātie vēsturnieki. Protams, viņiem var un vajag pārmest politisko angažētību un faktu falsificēšanu, bet nekonsekvenci pārmest gan mēs viņiem nevaram. Drīzāk gan mēs varētu, un mums vajadzētu pārmest Krievijai tieši nevēlēšanos pārrakstīt vēsturi, parādot beidzot lietas un faktus tādus, kādi tie ir reāli bijuši, nevis tādus, kādus tos ir izdevīgi redzēt Krievijai. Bet uz to, protams, nav ko cerēt, vismaz tik ilgi, kamēr tur pie varas būs lielkrievu šovinisti.
Taču, lai nu paliek Krievija un krievi ar tādu vēstures interpretāciju, kāda tiem ir tīkama, kā paruna saka, “ja tev sveša baznīca netīk, tad neej tajā ar savu lūgšanu grāmatu iekšā, un būs miers tad visiem”. Mums, latviešiem, svarīgāk ir tas, kas notiek Latvijā, kā vēstures notikumi tiek interpretēti un pasniegti tautai šeit. Un, lūk, tieši Latvijā es diemžēl gan pēdējā laikā manu diezgan izteiktu vēstures pārrakstīšanu, konkrēti, atgriešanos pie padomju laika interpretācijas vairāku vēsturisku notikumu izvērtējumā. Saprotams, no Sorosa fonda grandus saņemošajiem doktorantiem ir obligāts nosacījums cik vien var apliet ar dubļiem visus, kas 2.pasaules kara laikā cīnījušies “nepareizajā” pusē, it īpaši tādus cilvēkus, kā, piemēram, Herberts Cukurs, kuru “pareizā” puse zvēriski nogalināja bez tiesas un izmeklēšanas. Dabiski, ka viņu uztverē šie cilvēki vienmēr būs noziedznieki, bet tie, kas pret viņiem vērsušies, upuri, lai arī reālajā dzīvē notikušie fakti liecinātu par pilnīgi pretējo. Pie tā es jau esmu paguvis pierast, un šie fakti mani jau labi sen vairs neizbrīna. Taču nu ir parādījusies tendence sākt attaisnot tos, kas cīnījās pret Latvijas valsti uzreiz pēc tās nodibināšanas 1918.gadā, un, savukārt, nozākāt tos, kas iespēju robežās mēģināja, kā nu prazdami, nomazgāt to kaunu, ko izjuta Patriotiskie Latvieši par K.Ulmaņa autoritārās valdības rīcību 1939.-1940.gadā, gļēvi padodoties PSRS agresoriem, ne tikai nepretojoties tiem fiziski, bet pat mēģinot vismaz daļēji leģitimēt viņu rīcību (slavenā frāze – “es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās!”). Proti, gluži kā PSRS laikā uzņemtajā filmā “Kad lietus un vējš sitas logā”, sludinot: “No vienas puses, jūs it kā cīnāties par Latvijas brīvību, bet, no otras puses…”. Un te nu neatrodas neviena, kas pateiktu stingri un nelokāmi: ”Nekādas otrās puses nav!”, nē, notiek nožēlojama atkāpšanās un viedokļu pārskatīšana, arvien vairāk tuvinot tos PSRS laika un tagadējās Krievijas izpratnei par to, kā un kas ir savulaik noticis.
Lai nebūtu pamats apsūdzēt mani tukšvārdībā, minēšu arī konkrētus piemērus. Lūk, mūsu jaunie censoņi – daudzsološie žurnaļugas, uzticamie Sorosa skolnieciņi sākuši uztraukties par nabaga nelaimīgajiem 11 Valmieras komjauniešiem (būtībā – teroristiskas organizācijas locekļiem), kurus toreizējās varas iestādes pilnīgi pamatoti nolēma sodīt ar nāvi (skat.
Un nu atkal jauns “vēstures pārskatījums” – režisores Guntas Gaidamovičas (viņas profils draugiem.lv ir šāds:
Kādus tad ļaudis kritizē filmas režisore? Ne tos, kas izlikās par pretpadomju cīnītājiem, labprāt ņēma (dažreiz arī ar varu) produktus no zemniekiem, bet nekādi tos neaizstāvēja pret okupantu patvaļu; ne tos, kas slepeni sadarbojās ar čeku un tās uzdevumā nereti apšāva vai palīdzēja sagūstīt savus biedrus; ne tos, kas iekrišanas gadījumā domāja tikai par savu ādu un bija gatavi nodot gan savus vēl mežā palikušos biedrus, gan apkārtējo māju iedzīvotājus, kas bija savulaik devuši šiem iztiku un pajumti, tikai ar vienu mērķi – cerību, ka pašus tad nesodīs ar nāvi, bet gan ar 15-25 gadus ilgu katorgu. Šādus faktus gan režisore piemin, bet bez īpaša izvērtējuma no savas puses. Toties lielas dusmas viņā izraisa fakts, ka mežinieki nošāvuši divus tipus – partorgu un mērnieku, kas nejauši gadījušies viņiem tuvumā. Te nu sākas gara analīze, kāpēc tā vajadzēja darīt, vai no tā nevarēja izvairīties…utt., u.tjp. Papildus tiek aptaujāti komunistu un okupantu līdzjutēji, kuri labāko PSRS tradīciju garā šo divu tipu likvidētājus atklāti dēvē par bandītiem, nosodot nevis svešos ienācējus un kolaborantus, bet gan tos, kuri tos iznīcināja. Un te nu atliek vien gaidīt, kad izskanēs aicinājums atklāt pieminekli “nevainīgajiem upuriem” (nez kā PSRS okupācijas laikā to neiedomājās?), lai būtu, kur ziediņus nolikt varas pārstāvjiem un skolu jaunatnei…
Manuprāt, pētot mežabrāļu tēmu un kritiski izvērtējot visus, kas tobrīd atradās mežā, pirmais un galvenais jautājums būtu jāuzdod šāds: “Cik Latviešu tautas ienaidniekus konkrētais mežinieks ir likvidējis?”. Un, ja nevienu, tad atkal jājautā – ko viņš tur mežā darīja un par ko viņu apkārtējā tauta baroja? Jo tieši okupantu un kolaborantu iznīcināšana bija Nacionālo Partizānu uzdevums Nr.1, tie, kas to nedarīja, nebija nekādi partizāni, bet gan gļēvuļi un s…brāļi. Taču režisores Gaidamovičas izpratnē tieši tie, kas reāli cīnījās, bija paši sliktākie cilvēki, bet tie, kas pavadīja laiku dīkdienībā – nevainīgi upuri; netiek īpaši slēptas arī simpātijas pret aktīviem okupantu varas atbalstītājiem – komunistiem, komjauniešiem un t.s. istrebiķeļiem. Protams, ka filmas beigās vēl tiek dots mājiens, ka daudzi mežinieki varētu būt piedalījušies žīdu šaušanā – tiešu pierādījumu gan nav, bet viena tante teica… Un nu atliek jautāt – kurš un kurā valstī šobrīd nodarbojas ar “vēstures pārrakstīšanu”?
Ko mums, Latvju Patriotiem, darīt šinī sakarā? Neklusēt, bet skaļi nosodīt (gan personīgi, gan publiski) šādus darboņus, apliecinot, ka nepieļausim apgriezties pie vēstures izvērtējuma PSRS laiku izpratnē! Īpašu aktivitāti gribētu sagaidīt no LNPA (nac.partizānu apvienības) puses, ja tāda vēl pastāv. Līdz šim minētā organizācija galvenokārt izcēlusies ar piebalsošanu varturiem tādos jautājumos kā, piemēram, Latvijas neatkarības iznīcināšana, iestājoties ES (par to esmu bijis spiests rakstīt jau agrāk:
PAR TAISNĪGU ATTIEKSMI PRET MŪSU TAUTAS PAGĀTNI, TAGADNI UN NĀKOTNI
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!
29.03.2020. Aivars Gedroics
Atslegas vārdi: vēsture2537, pārrakstīšana2, žurnālisti2
Katrs rakstītājs velk segu uz savu pusi , laiks saliek visu īstajos plauktos .