Raubiško
vakar 00:22
SOROSĪTU BANDA UZBRŪK..VAI BŪS, KAS TAI PRETOJAS ?
Praktiski vienlaikus ar “4.maija režīma” organizēto viltus neatkarības pasludināšanu Latvijā uzradās un aktīvu darbību uzsāka žīdu miljardiera-oligarha Dž.Sorosa izveidotās tīklveida struktūras, kuras jau bija sagrābušas savā varā praktiski visu Rietumeiropu un krietnu daļu ASV. To pamatuzdevums bija likvidēt nacionālas valstis, kur tādas vēl pastāv, un nepieļaut jaunu šādu valstu izveidošanos. Savukārt nule minētais bija nepieciešams, lai varētu izveidot t.s. ‘bezrobežu pasauli” un vienotu Pasaules valdību, kas savulaik jau tika aprakstīta “Cionas gudro protokolos”. Nacionālas valstis šādam mērķim bija un ir kā spieķis riteņos, tāpēc tās sorosītu uztverē ir likvidējamas pēc iespējas ātrāk visur, kur vien viņu ķetnas sniedzas klāt.
Lūk, šādi “gudrie padomdevēji” uzreiz sāka apmācīt Austrumeiropas tautas, ka tās, ja grib iekļauties draudzīgajā Eiropiešu saimē, nekādā ziņā nedrīkst politikā pirmajā vietā likt savas valsts un pamatnācijas intereses, bet jādomā esot par cilvēci kopumā un visiem spēkiem jāveicinot rasu un tautu saplūšana, kā arī valstu robežu izzušana, to vietā veidojot arvien plašākas dažāda veida savienības. Diemžēl teju visās Austrumeiropas valstīs, kas tikko bija atbrīvojušās no PSRS komunistu režīma diktāta, šādas “gudras” runas atrada dzirdīgas ausis, un valstu politika no marksisma ideoloģijas tika pavērsta sorosisma ideoloģijā, kas, godīgi sakot, ja tās salīdzina nacionālā aspektā, tikpat kā ne ar ko neatšķiras. Nav brīnums, ka daudzi bijušie kompartijas funkcionāri (piem., mūsējais A.Gorbunovs) rekordīsā laikā kļuva par aktīviem liberastisma-sorosisma propagandistiem. Lieki teikt, ka nevienai no reālu neatkarību atguvušajām un arī jaundibinātajām valstīm tas par labu nenāca. Sevišķi bīstami tas bija Latvijai un Igaunijai, kas okupācijas laikā bija visvairāk kolonizētas, un pamatnācija tajās bija sevišķi nežēlīgi asimilēta.
Tā vietā, lai stimulētu un iedrošinātu mūs atbrīvot savu zemi no militārajiem un civilajiem okupantiem (ieskaitot, protams, viņu tiešos pēcnācējus), mēs tikām aicināti nekādā ziņā viņus nedzīt prom, bet gan iekļaut tos mūsu nācijā, “integrēt” viņus, un būt arī gataviem palīdzēt Eiropai sadalīt “nelaimīgos trūkumcietējus un kara bēgļus” no t.s. 3.pasaules valstīm (pamatā Āfrikas un Āzijas), kurus nekādā gadījumā nedrīkstot atstāt nelaimē, turklāt viņi taču ar savu klātbūtni un vairošanās kāri uzlabošot “novecojušo Eiropas ganofondu”. Šādai murgu ideoloģijai praktiski neviena pie varas esošā Latvijas partija nepretojās, jautājums bija par to, cik aktīvi šāda pamatnācijas genocīda programmu kurš politiskais spēks bija gatavs atbalstīt – ceļinieki un saskaņieši ar patosu un sajūsmu; tēvzemieši – ar drusku sakostiem zobiem, tomēr visi bija vienisprātis, ka uz Eiropu (ES) noteikti ir jāiet, un ja tā, tad tās izvirzītos nosacījumus noteikti jāpilda, jo citādi mūs labie Rietumi savā pulkā neņemšot, bet sliktie Austrumi momentā aprīšot.
Un te pēkšņi – kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, kā nez ko kurienes atlidojušas bumbas sprādziens – 2001.gadā tiek izsludināts Aivara Gardas domrakstu konkurss jauniešiem (un ne tikai viņiem) par vairākām tēmām, bet centrālās no tām – katrai tautai jādzīvo savā zemē; Latvija ir jāatbrīvo no okupantiem – gan militāriem, gan civilajiem; uz tādu ES, kas būvēta uz kosmopolītiskiem pamatiem, kur piedevām vēl plaukst seksuālās perversijas, Latvijai NAV jāiet. Līdz šim neviens politiskais spēks, pat neviens ierindas politiķis tik “radikālas” domas nebija atļāvis paust, kur nu vēl aicināt citus tām pievienoties. Sākumā sorosītu banda noskatījās uz A.Gardas un viņa domubiedreņu aktivitātēm ar tādu kā pārākuma pilnu smīnu, sak, lai tie bērneļi paspēlējas, gan jau drīzumā viņiem tas viss apniks… Tomēr, kad uz domrakstu pamata tika izdota grāmata “Nevienam mēs Latviju nedodam”, kura pēc tam drīzumā vēl piedzīvoja divus papildizdevumus, sorosītiem nodrebēja ļipa, un viņi sāka aizdomāties – kas būs, ja tauta tiešām ieklausīsies tajā, kas šai grāmatā rakstīts un pārstās kā paklausīgs jaunkareivis pildīt visu, ko tam saka seržants (respektīvi – Eiropas sorosītu struktūras). Sevišķas dusmas viņos radīja mans domraksts, kas bija publicēts pašā grāmatas sākumā, kurā es jau toreiz, 2001.gadā, drosmīgi atmaskoju Sorosu un viņa pakalpiņus un atklāti paziņoju, ka tādi nelieši ir pelnījuši tikai un vienīgi NĀVESSODU !!! (no šiem saviem vārdiem, protams, ka neatsakos arī tagad). Teju visur, kur vien pēc tam publiski uzstājās A.Garda, viņam tika jautāts, vai tiešām viņš atbalsta ideju, ka Dž.Soross būtu jānošauj vai kā citādi fiziski jālikvidē? Gardas kungs toreiz centās ieņemt tādu kā neitrālu pozīciju, nenoliedza šos manus vārdus, bet arī pārāk aktīvi tos neatbalstīja. Savukārt es sapratu, ka esmu, līdzībās runājot, trāpījis ar akmeni lapseņu pūznī, tāpēc noteikti jāturpina šaut arī turpmāk tikpat drosmīgi un precīzi, cerot, ka varbūt drīzumā atradīsies citi strēlnieki, kas man šai cīņā pievienosies.
Un, lūk, tad sorosīti nolēma, ka pienācis laiks aktīvākai rīcībai, un publicēja atklāto vēstuli “Garda pret Latviju”, kuru parakstīja 30 redzamākie šo tīklveida struktūru pārstāvji (skat. ); reāli to, protams, bija daudz vairāk, pie labas gribas savāktu vismaz 300 parakstu, bet viņi laikam nosprieda, ka “laba daudz nevajag”. Šo publisko darbaļaužu nosodījumu impēriskajiem naida kurinātājiem (nu kā lai te neatceras PSRS laikus, kad vairākas reizes gadā partorgi darba vietās apstaigāja apzinīgos padomju pilsoņus un aicināja parakstīt tādu un tādu nosodījumu tam un tam padomju varas nelabvēlim; uz rokas pirkstiem varēja saskaitīt tos, kam pietika dūšas atteikties) publicēja praktiski visas Latvijas avīzes – gan latviešu, gan okupantu valodā iznākošās. Sorosīti to redzēja un jutās apmierināti – re, mēs te nosakām toni, ja kāds arī mums nepiekrīt, tad baidās par to atklāti, publiski runāt. Gods kam gods – bija toreiz arī pretspars; pensionētais fotogrāfs Gunārs Birkmanis (ļoti neviennozīmīgi vērtējama personība, bet, šķiet, ka Latvijas atbrīvošanu no okupantiem viņš tomēr tiešām gribēja) savāca 60 parakstus A.Gardas un viņa domubiedru atbalstam, ko kopā ar atbilstošu pavadvēstuli tāpat iesniedza praktiski visu mēdiju redakcijām; lieki teikt, ka viņa aktivitātes nebūt netika uztvertas ar analogu sajūsmu kā sorosītu darbība, tomēr šur tur parādījās ari pretējais viedoklis, kas savukārt spieda sorosītus taisnoties – mēs arī varējām savākt 60 un vēl vairāk parakstus, tikai neuzskatījām par vajadzīgu to darīt…
Laika gaitā sorosīti arvien par sevi ik pa laikam atgādināja, kad vajadzēja aicināt tautu uz visādām nelietībām un riebeklībām –iestāties ES, atbalstīt viendzimuma partnerattiecības, ievēlēt vadošos amatos aktīvākos sorosītus un Latviešu tautas slepkavas… protams, arī uzņemt Latvijā jaunus ieklīdeņu pūļus, sevišķi tas izpaudās 2015.gadā t.s. “migrantu krīzes laikā Eiropā”, kad spilgti parādīja savu īsto seju dažs labs darbonis, kas līdz šim naivi tika uzskatīts par mūsu tautas draugu un atbalstītāju. Toreiz tika publicēts manifests “nebaidīties no citu kultūru ļaudīm un padarīt Latviju krāsaināku”, uz kura pamata vēlāk tika dibināta genocīdu pret Latviešiem piekopjošā organizācija “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Protams, tika mēģināts aizbāzt muti jebkuram, kurš uzdrošinās paust pretējus uzskatus, to es izjutu pats uz savas ādas, kad kosmopolīts un pederasts Arnis Krauze bija radio tiešraidē iestāstījis toreizējam ģenerālprokuroram Kalnmeijeram (ja ticēt Lato Lapsam, tad arī pederastam), ka Aivars Gedroics esot briesmīgs noziedznieks, jo aicinot Ungārijas (jā, tieši tā, nevis Latvijas, bet Ungārijas) robežsargiem lietot pret nelegālajiem robežpārkāpējiem tankus un ložmetējus, ja savādāk nevar viņu ielaušanos valstī apturēt. Nekādu kriminālprocesu no šiem maniem izteikumiem gan uzcept neizdevās, daļēji varbūt tāpēc, ka ungāri tiešām bija jau savilkuši pie valsts robežas bruņu tehniku, ko gan izmantot nenācās, jo imigranti nobijās no tās paskata vien un atkāpās citu, viņiem draudzīgāku ES valstu virzienā. Galvenais šādu izteikumu mērķis, protams, bija nobaidīt mani un citus līdzīgi domājošos, liekot mums “pievērt mutes”. Nezinu, protams, kā citi domubiedri reaģēja, bet es gan nenobijos un “muti nepievēru’, par ko liecina manas publikācijas un cita veida tālākā politiskā darbība.
2022.gada sakumā notikušais krievijas iebrukums Ukrainā spieda sorosiešus lielā mērā pārvērtēt savus uzskatus. Vēl nesenā pagātnē viņi bija uzstājuši, ka Pārdaugavas okupekli nekādā gadījumā nedŗīkstot demontēt, jo tā esot “mūsu vēstures daļa”, turklāt arī ārzemes mūs noteikti tādā gadījumā nesapratīšot. Nu viņi sāka bazūnēt, ka sen jau esot vēlējušies šā monstra demontēšanu, tikai gaidījuši tam izdevīgu brīdi, kas nu beidzot esot pienācis, tai pašā laikā, protams, nekādā ziņā neveicinot pašu okupantu aizbraukšanu, kā es jau savulaik atzīmēju vienā no savām publikācijām: “Okupeklis aiziet, okupanti paliek”. (http://klab.lv/users/aivars_666/135189.html) Sakostiem zobiem viņiem nācās paciest arī robežkontroles ievērojamu pastiprināšanu uz Latvijas robežas ar krieviju un baltkrieviju, ņemot vērā, ka no šīm valstīm, īpaši pēdējās, tā saucamā “hibrīdkara” rezultātā tika iepludināti tūkstoši nelegālo imigrantu, ko Lukašenko apzināti ieveda no t.s. “3.pasaules” un pēcāk sūtīja tos ES virzienā. Kaut arī ES valdošie sorosīti neatteicās no principa kā tāda, ka robežas starp valstīm vispār būtu likvidējamas, tomēr bija spiesti atzīt, ka pašreizējā situācijā imigrantu kustības ierobežošana principā ir pieļaujama, protams, stingri ievērojot visas viņiem piemītošās cilvēktiesības. Realitātē gan viņi vairāk vai mazāk atklāti atbalstīja šos nelegālos imigrantus, palīdzot viņiem iekļūt Latvijas un citu ES valstu teritorijās, nereti pašiem pat filmējot šīs savas darbības un lieloties ar tām – sak, ko jūs mums padarīsiet, aiz mums taču stāv pats Lielais Soross?
Tomēr izrādījās, ka apstākļi ir izveidojušies tādi, ka pat Sorosa ietekmes pārņemtajā Eiropā varturi ir spiesti ierobežot “labdarus”, kas “glābj no bada nāves nelaimīgos bēgļus”, un – tavu nelaimi – viens otrs no šiem volontieriem jau atrodas restotā telpā. Arī Latvijā ir apsūdzēta kāda sevišķi aktīva, nekaunīga sorosiete Ieva Raubiško, kura droši vien izietu cauri sveikā, ja pati nekaunīgi nelielītos ar savu “labdarību” (kā te lai neatceras klasisko anekdoti – vai tad jūs nevarat, tā kā visi, čurāt baseinā pa kluso, kāpēc jums jākāpj uz lēkšanas torņa un demonstratīvi jāvelk nost bikses visu priekšā?). Un – kādas šausmas – nelietīgā prokurore pat uzdrošinās pieprasīt šādai līdzcietīgai labdarei reālu brīvības atņemšanu, nevis sabiedriskos darbus vai naudas sodu! Kā gan te var klusēt? Un sorosītu sirseņu bars šoreiz satrakojās ne pa jokam – ne vairs nieka 30, bet gan pāri par 500 parakstu savāca petīcijai, kuras saturs īsumā ir šāds: Raubiško esot gribējusi glābt imigrantu dzīvību, kas bijusi apdraudēta, un, ja tā, tad kāda vairs nozīme kaut kādām valstu robežām, uz tām var mierīgi uzspļaut, katrs cilvēks esot tiesīgs staigāt visur, kur vien viņam pašam patīk… (https://puaro.lv/tiesiskums/publiskota-vestule-ar-aicinajumu-valsts-amatpersonam-iejaukties-tiesvediba-pret-ievu-raubisko/)
Vispār, tā ir tipiska sorosītu ideoloģija, no viņiem būtu naivi cerēt sagaidīt ko savādāku; šis aicinājums gan izceļas ar savu sevišķo cinismu, neslēpti aicinot valsts augstākās amatpersonas – prezidentu, premjeri un spīkeri – izdarīt spiedienu uz tiesu, kas principā normālā, demokrātiskā valstī būtu kaut kas neiedomājams. Līdz šim sorosīti vismaz ārēji centās atklāti neizrādīt savas diktatoriskās tieksmes pakļaut savai gribai visas trīs varas struktūras: likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu, nu viņu maskas ir pilnībā kritušas.
Latvijas drošības iestādes ik pa laikam mēdz lielīgi ziņot; rau, šito aizturējām, jo viņš slavēja Putinu; to notiesājām, jo viņš internetā izteica publisku atbalstu musulmaņu teroristiem, kas slepkavo civiliedzīvotājus Izraēlā..utt., u.tjp. Principā neiebilstot, ka šāda veida darboņi tiešām sodu ir pelnījuši (Putina draugus gan, kā jau nesen rakstīju, racionālāk būtu neturēt cietumā, bet deportēt uz viņu mīļo PaRašu), gribētos vaicāt – un kā būs ar tiem, kas neslēpti veic, atbalsta un slavē cilvēku kontrabandu pāri robežai, vai tos arī sodīs? Par 99,9% esmu pārliecināts, ka nē, jo viņu ir daudz (vismaz tādu iespaidu par sevi viņi prot radīt), un pats arvien vēl nenosprāgušais Soross stāv aiz viņiem, kurš gan uzdrošināsies viņus tiesāt? Domāju, ka pat izsaukt uz pārrunām un draudoši pakratīt ar pirkstu viņiem arī neviens neuzdrošināsies…
Ko teiks mūsu žurnālisti-publicisti, īpaši tie, kas uzskata sevi par opozicionāriem? Ievērības cienīga ir Lato Lapsas pozīcija, kas, tāpat kā Mēness debesīs - no pilna kļūst par pavisam plānu un tad atkal otrādi, arī mēdz būt te it kā kvēls nacionālis, te atkal cilvēktiesību aizstāvis okupantiem, kurus “nepamatoti sodot par ziedu likšanu vietās, kur demontēti okupekļi”? Lūk, viņa viedoklis Raubiško lietā: Tā saturs īsumā šāds: tie, kas aizstāv šo personu, protams, esot pēdējie nelieši un draņķi, bet par pašu Ieviņu Lapsiņš īsti nezinot, ko teikt – varbūt viņa tiešām esot vainīga, varbūt tiekot speciāli nolikta zem sitiena kādu “činavnieku” interešu vārdā… Viņam vajagot redzēt Raubiško krimināllietu un izlasīt apsūdzību, tad varēšot pateikt skaidri, kas un kā… Te nu gribas pajautāt, vai tad L.Lapsa nav lasījis Raubiško publikācijas mēdijos, vai nezina viņas pozīciju attiecībā uz imigrāciju un robežu esamību kā tādu? Un vai viņam nešķiet, ka šādu uzskatu (kādi piemīt Raubiško) paušana pati par sevi ir aicinājums uz genocīdu pret latviešiem, par ko kā minimums pienāktos sēdēt vismaz 10 gadus aiz restēm? Ja viņš uz to atbild noraidoši, tad jāsecina, ka viņš arī pats ir kosmopolīts un sorosietis, atcerēsimies viņa uzbrukumus Kristovskim par pēdējā draudzību un briesmoni – krievu nīdēju Aivaru Sluci.
Lapsam līdzīgu pozīciju ieņem manis kādreiz par žīdu teroristu noslepkavotā H.Cukura aizstāvību cienītais publicists Armands Puče, kurš arī šaubās, vai Ieviņa maz ir tik slikta, kā šo mālē, turklāt neaizmirst pieminēt “nevainīgi notiesāto” Ilmāru Rimševicu (https://pietiek.com/raksti/ja_nu_parbaude_atklaj,_ka_lielakie_noziedznieki_ir_tie,_kas_ker_noziedzniekus/). Interesanti, ka par pēdējo personu viņi ar Lapsu ir pretējās pozīcijās, bet par Raubiško – vienādās! Kā to izskaidrot?
Pēdīgi atliek tikai pajautāt – kuri būs tie, kas stāsies pretī sorosītiem, kuri pieprasīs sodīt Raubiško ar reālu cietumsodu, pēc kā viņai atņemt pilsonību un izraidīt no valsts? Un cik simtus parakstu zem šāda aicinājuma izdotos savākt? Manis minētais G.Birkmanis gan jau pasen ir miris, bet “DDD” redakcija, ko viņš toreiz aizstāvēja, arvien vēl darbojas. Varbūt tā varētu kļūt par šo parakstu vākšanas centru? Ko domā tautieši – Patrioti?
PRET VISU VEIDU LATVIEŠU TAUTAS IENAIDNIEKIEM
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!
20.10.2024. Aivars Gedroics