Kīts kādu laiku bija ievērojis – pēc lietus brāzmām vienā pagalmā regulāri izveidojas tāda gara un liela lietus peļķe. Kura vēl pēc tam neizžūst dienas divas. A, ko- varbūt tur pamēģināt pastaigāt uz papēdīšiem?  

Tā teritorija ar ūdens lāmu atradās tādā kā pamestā rūpnīcas teritorijā. Ja Kīts (Keitas lomā) tur paspēlēsies ūdenī, tad jau laikam neviens netraucēs? Un tādi krūmāji arīdzan ir ielokā, aizsegs skatus no nevēlamiem cilvēkiem?

Vienā vasaras ceturtdienā – bija tāda stipri lietaina diena... visu laiku tā līņāja, bet dažreiz savilkās tumšāki mākoņi ar stiprākām brāzmām. Kīts tā nemierīgi grozījās savā darba kabinetā gaidīdams darbadienas izskaņu. Kā par spīti bija veicami papildus uzdevumi, priekšnieks bija nepacietīgs- jo kārtējie dokumenti bija jāsakārto forsmažora tempā, un šī darbadiena pa kādu stundiņu ievilkās.

Beidzot, kad diena jau sāka pārvērsties krēslā, Kīts lietainajā dienā devās uz to kaimiņu teritoriju. “Tagad atkal esmu Keita”, nodomāja vīrietis. Un no somas izvilka svārciņus, zeķītes un brūnganās “laiviņas” uz papēdīša. Piegāja pie garās peļķes, paskatījās riņķī- neviena nebija, pārģērbās. Un atkal tapa Keita. Keita brida šajā peļķē... Viss redzams sekojošos attēlos.