Es biju reti nejauks puišelis ap 2 g vecumu. Dzīvojām vienistabas dzīvoklītī vecā muižas mājā. Tētis bija armijā uz 3 gadiem, mani lika gulēt mamma. Izlaidies biju - oi, oi. Gulēju tikai pie gaismas. Visu nakti. Kā nodzēsa gaismu - bļāvu..... Vienu vakaru pie mammas atnāca tāda kaimiņu dzīvokļa tante - tāda stingra lauku sieva ar raksturu - tādā brīdī, kad notika apgaismota manis midzināšanas procedūra. Viņa it kā palūdza mammu uz brītiņu palīdzēt kaut ko. Kad mamma iegāja pie viņiem dzīvoklī, tante nodzēsa mūsu dzīvoklī gaismu, aizslēdza to, mammu ieveda vienā no savām istabām. pateica, ka šonakt viņa, skuķis tāds, gulēšot te - mierā un klusumā, un nekādas runāšanas. Tai tantei pretī reti kurš atļāvās ko teikt. Es esot pusi stundas bļāvis, pēc tam mierīgi gulējis visu nakti, līdz pašam rītam. Un turpmāk un vienmēr arī  ar gulēt iešanu viss bijis OK. Tā tante ar radikālām metodēm mani no daudziem bērna niķīšiem atbrīvoja.

Jā. Laikam ir drausmīgi būt TIK pieaugušam un tik formāli loģiskam.

Ja pēc pasakas izlasīšanas rodas šādi secinājumi - NELASIET PASAKAS! Tās NAV priekš Jums. Palasiet labāk Civillikumu, var ar komentāriem, "Privāto dzīvi", "Kas jauns" vai galīgā izmisumā "Delfi".

P.S. Ja gribat zināt vienu no īstajām atbildēm - izlasiet pasaku bērnam, kurš neiet skolā, un pajautājiet.  

Dzīvojam (pieņemu, ka vēsturiski īslaicīgi!)merkantīlā sabiedrībā, kas cenšas producēt un atražot pati sevi. Šobrīd tādas pazīmes ir. Vēsturiski tas laiku pa laikam arī tā ir. Normāla sabiedrība būvējas no normāla ķieģeļa - no stipras ģimenes.  

Vīrietis un sieviete var novecot arī kopā - abi blakus. Un nav te ko akcentēt vecumus, pusmūža krīzes, puberitātes un klimaksus. Tas viss objektīvi ir kopš tiem laikiem, kamēr ir CILVĒKS un cilvēce. Cilvēks un cilvēce ar to arī veiksmīgi tiek galā.

Tāds variants, kad ir normāla ģimene  - tāda, kā folklorā saka - laimīgi, līdz mūža galam - ar visu no tā izrietošo (mīlestība, pienākumi, savstarpēja uzticība, savstarpējas saistības, ģimene - gan šaurākā, gan plašākā nozīmē). Zinu, ka ir iespējams gan teorētiski, gan arī praktiski. Ir taču aplūkots pasaules literatūrā un vēsturē.  Izbrīna, ka neviens to pat nav pieminējis. Kaut vai kā skaistu utopiju.

Ja mūsu dienās Tev nav PAT ģimenes - kas TAD Tev ir?

Mēs katrs esam tik veci, cik veci jūtamies. Tas pirmām un galvenām kārtām. Galvenais netaisīt kompleksus, no tā, ka Tu kādā kompānijā esi vecāks kā pārējie. Mani arī sauc labi draugi par onkuli. Es pats uzskat, ka respektē manu pieredzi un viedokli. Tātad - mani arī ciena (Onkulis, nevis puišelis!). Forši, vai ne?

P.S. Ja nu tā kādam ir problēma - ej pie ļaudīm, kas Tevi sauks par "dēliņu"...... To taču arī var noorganizēt....

Cik varēšu, ceļošu kopā ar sievu pa pasauli, nodarbošos ar saviem hobijiem. Mazbērnu (gan jau būs vēl kāds!) izbaudu jau tagad.
Mazīņš vēl, pāri gadiņam. Kad es būšu pensijā, kopā ar tīni iesim spiningot, pavelcēt no motorenes. Piektienas vakaros pirts, kopā ar kaimiņu, nedaudz amatiermūzikas. Netaisos neko kardināli mainīt, jau tagad neesmu puišelis, galva  sirma.

Kas ir, ļoti gribi dzemdēt bērniņu un nevari palikt stāvoklī?................... A ko dakteri - arī nevar līdzēt? Tad jau laikam būsi ālava. Nimfomānija to nekompensēs....

Nepareizs formulējums. Tas nav bērna dēļ..... Bērns nav to pelnījis un viņam tā būs negatīva pieredze. Kopā dzīvot iemācās no tiem kas dzīvo kopā (visplašākajā, visaptverošākajā nozimē), nevis no teim kas, sadzīvo, līdzās pastāv vai koeksistē. Bērns tā arī neiemācīsies "dzīvot kopā". Tas īlens vienmēr no maisa lien ārā. Statistika rāda, ka no nestabilu un izjukušu ģimeņu bērniem reti kurš izveido stabilas attiecības, ilgas, kā cilvēka mūžs.
Kaut gan pazīstu pāri, kas ir šķīrušies un precējušies otru reizi.

Nu nav Saulcerītes vieta i-nets. Ja Tevis dēļ neviens nav gatavs uz neprātīgu un neracionālu rīcību - varoņdarbu  - var būt, ka Tu neesi tā vērta, vai vienkārši neredzi, ka varoņdarbs ir bijis. Stikla kalns - tā jau tāda alegorija. Stikla kalns mums ir katram savs. Tu var būt nemaz nepamani Stikla kalnu, ka tur jau ir Antiņš uzjājis - ne tik. Lai to redzētu arī ir jābūt kam vairāk par divām ačelēm.

Mūs regulāri vairāk vai mazāk atklāti krāpj (valst, reklāmas, ekonomikasun sociālā vide, gadās - arī tuvi cilvēki,  reizēm cenšamies piemānīt pat paši sevi). Mēs tam ejm cauri un pamazām kļūstam "cieti", apaugam ar "biezu ādu".

Nekad nesaki "nekad", bet otra iespēja varbūt būtu pēc ļoti ilga laika un daudziem apliecinājumim, ka ir kas saprasts, nožēlots un labots.

Bet tā ka pirms - tā vairs nebūs nekad.

Armanc.