Kad Tu esi kādam vajadzīgs un vari iepriecināt citu ar savu palīdzību vai talantu.
Gūt var dodot,
Gūt var ņemot,
Dodot gūtais neatņemams.

Kad nepelnīti apvaino.
Arī kad pieviļ tuvs cilvēks. Piemēram, nopietni divatā sarunā kādu darījumu, bet otrs pēc kāda brīža neliekas ne zinis, it kā pazūd, neko nepasakot un nebrīdinot par iespējamām izmaiņām. Vēlreiz pārliecinos, ka droši varu paļauties tikai uz sevi. Ir, protams, godprātīgi cilvēki, uz kuriem var paļauties. Dažreiz ar svešāku cilvēku var labāk sarunāt, nekā ar dzīvesbiedru.
Mans ieteikums: pārbaudiet, vai draugs vai nākamais dzīvesbiedrs (-ene)  prot turēt doto vārdu, un ja  neparedzēti  mainās apstākļi, vai neaizmirst pabrīdināt arī Jūs.

Domāju, jā, kaut gan bieži par to aizmirstam un vēlāk nākas nožēlot. Kaut kur lasīju teicienu: "Žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli pārkāpj pāri." Ja ir runa par attiecību uzsākšanu "līdz mūža galam", tad j"ūtām jāņem palīgā vēss prāts" un jāmēģina pavērtēt partnera raksturu un attieksme pret sevi it kā no malas. Mīlestība aizmiglo acis un bieži vien neredzam acīmredzamo.

Nē. Manuprāt, ja ir pašcieņa un cieņa pret citiem, tad nelamāsies, kaut arī visapkārt dzirdi lamāšanos, dažreiz pat aiz katra vārda.

Jā. Mani pieviļ kādi konkrēti cilvēki, bet ne visi. Es neuzticos tikai tiem, kuri mani pievīluši.

Cik ilgi tas turpināsies? Un kādas būs sekas? Vispirms ir godīgi jāatbild sev pašam, jo sevi mānīt nav vērts.

Diemžēl, jā. Un tikai savas augstprātības dēļ. Tāpēc, ka nespēju novērtēt to cilvēku labās īpašības, kuri pievērsa man uzmanību. Pēc tam savu dzīvi sasaistīju ar cilvēku, kas izrādījās bezatbildīgs egoists. Tikai vēlāk, pavērtējot viņa raksturu un attieksmi, sapratu, ka pieļāvu lielu kļūdu. ne velti saka, ka mīlestība ir akla.

Es uzskatu, ka uzticība ir ģimenes pamats. Ja uzticība ir sagrauta, tad vari paļauties tikai uz sevi un līdz ar to ģimene sairst. Var jau dzīvot kopā, bet tā ir vienkārša eksistence, kura ar laiku vienalga sairs.
Ja viens no ģimenes ir "paklupis", otram ir jāpalīdz piecelties un jādod iespēja atgūt uzticību tajā gadījumā, ja sirds vēl nav atsalusi. Bet gadās arī tā, ka "paklupušais" negrib pieņemt atbalstu. Dzērāji jūtas visvaroši, bet bieži vien tomēr uzticību atgūt nespēj. Ja pats savas kļūdas neapzinās un neko negrib mainīt, tad nav vērts laiku tērēt, jo otras puses visi pūliņi vienalga būs "tukšu salmu kulšana". Zinu no savas pieredzes.

Draugs ir tuvs cilvēks, uz kuru var paļauties, kas atbalstīs grūtā brīdī. Ar tādu draugu ir patīkami dalīties arī priekos.

Jā