Mani viss vairāk smīdina mana gada gājuma cilvēki kuri potē saredz ļaunumu. Vai tiešām atmiņa ir tik īsa un neatceras kā potēšana notika padomu skolā? Ienāca klasē māsiņa un visiem pēc kārtas sadūra tur pat uz vietas. Kur tad bija šie protestētāji? Un neviens no tām menomira.... un tagad arī no tām nemirst, mirst no ielaistām vainām.....

Darbs!

Vēl jau ieskatos, bet īsti jau darīt te nav ko.

Var pievilt entās reizes, bet pienāks reiz pēdējā un tie kuri ļauj vīlējiem izpausties parasti nogriež kā ar navzi. Tikai tas ĻĻĻOTI nepatīk tiem otriem.....

Nekā! Tas cilvēks tevi iznīcinās, turies pa gabalu... lielu gabalu!

Vienkārši lai mācītos no satiktiem cilvēkiem, no sadarītām muļķībām, no visa kas dzīvē piedzīvots.

• nē

Jo man dzīvē ir paveicies. Ir cilvēks blakus, kurš neļauj būt vientuļam, un darbi nepadrāmie...

Nu, nu....

Cilvēkus var satikt jebkur, par nopietnību, pēc tam, jārūpējas pašiem.

Protams, ja otram ir alerģija no spalvām, vai ja pieradis dzīvot bez dzīvniekiem, jo tie, gribi vai nē, ierobežo. Ne katrs ir gatavs rēķināties ar to ka nevarēs nekur tālāk aizbraukt, jo jārēķinās ka mājdzīvnieki ir jābaro un jāved pastaigā.
P.S. man pašam ir suns un kaķis.... tās tikai pārdomas.