Man ir ļoti pa prātam tam, kas izdarījis man sliktu, atdarīt ar labu....Tā  no manas puses ir tāda MĪĻA ATRIEBĪBA...Ja cilvēks daudz-maz ir solīdāks, tad saprot un jūtās ļoti slikti, bet aprobežotie ir ļoti gandarīti......

Es par saviem labajiem darbiem algu negaidu,varbūt tāpēc nav nācies vilties.Bet pazīstu ļoti daudz vecus cilvēkus,kas to vien dara kā uzskaita savus labos un gaida atlīdzību-diemžēl daudzi atlīdzinātāji jau ir zem zemes un vainīgi ir palicēji.Tā kā labāk daram labos darbus no sirds nevis par algu

Lai pameiģina

Man jau ir atdarījuši,pēc slimības mani radi ir aizmirsuši.

Padomāju un nonācu pie secinājuma - uz mani tas neattiecas. Kaut kā negaidu, kad kāds man par labiem darbiem/vārdiem vispār atdarīs - labu vai sliktu, nav svarīgi. Izdaru un eju tālāk  

Dots devējam atdodas!Tas nebija patiesi

Nezinu, laikam esmu ''apdalīta"', īpaši neatceros, ka mani šitā kāds būtu ''izjokojis"'.Nemēdzu ilgi atcerēties pāridarījumus.

Nav man tā gadījies , parasti ja neprasa palīdzēt , pats neuzbāžos . Bet ja paprasa , protams ka palīdzu . Bet par to visbiežāk jau neviens neatmaksā ne ar labu , ne ar sliktu . Es jau nekādu atmaksu arī negaidu , tāpēc nejūtos vīlies . Protams , patīkami , ja kāds to atcerās .