Es, pielietoju tādu praksi: Pirms ko uzdāvāt, pavēroju cilvēka tieksmi, ņemot vērā viņa hobbiju, tad nopērku, vai pats izgatavoju, ja ir iespēja, viņam nepieciešamo lietu un tad,
droši to dāvāju pārliecināts, ka mana dāvana sagādās viņam prieku. Vēl nebija gadījuma, ka mana dāvana kādam sagādātu sejas šķobīšanu...

Nu ... tāpēc nevajag par daudz sacerēties - labāk zināt nekā minēt  

man ari ta ir bijis, bet esmu optimists, nakamaja reize censos izdomat kaut ko interesantaku, varbut ne tik dargu, bet atmina un sidri paliekosu.

sagaidīšu ko man uzdāvinās  

es parasti dāvinu dāvanu karti-kat uz RIMI,ja cilvēki,kas mīl lasīt-Rozes grāmatnīcas karti,attiecībā no situācijas arī Spices dāvanu karti+ziedi vai kas mīļš

Mūsu firma izplata dāvanu kartes...Apskatījos piedāvāto "preci"...Izdoma - domādams neizdomāsi...Cilvēks bez tā ir visu mūžu izticis, pēkšņi - "Surprise!"...
Dziļi sirdī dāvanu kartes uztveru kā bezpersonisku "atpirkšanos" no "pienākuma kaut ko dāvināt". Vienkārši. Ērti. Kā Jautrīte raksta - parasti...
Homo Sapiens      
P.S. ...ar tādu pašu attieksmi.

Ja tuvs draugs,tad var zināt,kāda praktiska dāvana var noderēt..
Ja tikai paziņa..pirktai dāvanai nebūs nozīme. Tad vai nu paša darināta dāvaniņa dvēselei,vai kāda dāvanu karte (vai vienkārši skaistā aploksnē naudas summiņa),lai pats izvēlas ko grib. Kā piedeva - pudelīte vakara koplietošanai.

Ja par kādu dāvanu priecātos es pati- tas nebūt nenozīmē, ka tik pat gribēta un gaidīta - tā būs citam cilvēkam. Lai kā tās dāvanu kartes nekritizētu- bet - tā ir normāls risinajums situācija, kad īsti nezini- ko cilvēkam vajag, vai - ko viņš gribētu. Piemēram, es pati arī esmu priecīga par šādu dāvanu karti , teiksim, no grāmatveikala, nevis , ja man cilvēks, zinot, ka es lasu daudz, būtu dāvinājis , viņaprāt , interesantu grāmatu, kas man galīgi neinteresē.. Vai- pat zinot manas intereses- uzdāvinātu jau manā  mājas bibliotēkā esošu darbu.