...un kas izsver kur esi tu, un kur ir tas, kuram ko atdod ....varbūt nav ne došanas ne ņemšanas .... tās ir tikai iedomas ...

Tā ir draudzība!

Tas nekur nav  kā akmenī cirsts.. Kaut ko atdod- tāpēc , ka pats /-i tā vēlies darīt, bet otram tas nebūt nav saistošs moments- ka arī ir gluzi vai obligāti kas jādod.
Un , ja sākas skaitīšana un mērīšana- a es viņam/-ai- tik, a viņa/-ņš man  ne šitik, ne tik... tad tās ir spēles, nekas vairāk.

Neko tu nesaņem - cilvēks nav manta, ko var iedot, paņemt, atdot, visu laiku apsverot, vai esi sevi "pārdevis" par pareizo "cenu" (kas man būs par to atpakaļ?). Tiklīdz cilvēks sāk apsvērt, ko viņš saņems pretī - viņa "atdošanās" nav neko vērta. (tikai manas domas)

Kā nu kuram uzskati un pašnovērtējums... Bet nu parasti jau sagaida ko vairāk!!

nododot sevi visu pilnībā saņemsi visu otru pretī. Dodot mazliet, arī saņemsi par maz labā, bet pārējais kā pārmetums izraisa šķiršanos

jo vairāk dosi, jo vairāk saņemsi, tā gribētos domāt:)

Vien,ja atdodas īstajam (īstajai)..

varbūt nevajag pārspīlēt   un nekļut otram pa nastu....

Nav tik vienkārši atrast , kurai atdoties ..

Varētu gan tā SANĀKT ! Diemžēl ... Un tad  - būs vairāk  !

   ( Kādēļ sevi atdot ? )

Nē - pievienoto vērtību valsts man atņem

nu sevi var  atdot organos un atpakal ,reali neko nesanemt  labi pieversishos sim jautajumam. esmu tik biezi atdevis sevi.. nevelti saka ka vaig atrast isto... lai tas buutu liidzsvaraa

Ja dzimumorgāni sader,tad atdodu visu!!!...