Veltījums virtuālajai mīlai.

Var maizes riku tikai pliku grauzt
un acu zilgmē iegrimt nedomājot,
ir brīnums tāds,ko citiem neapjaust,
šī apskaidrība nevar citur mājot.

Man pieder debesjums ar īstu vārdu lietu,
kas skalo jūtas toņos dažādos...
Es reizēm neatrodu it nekur sev vietu
un nebēdāju nu nemaz par to.

Cik savādi ar atskaņām ir rakstīt,
kad smadzenēs mīt iedomātais tēls
un putras šķīvī karotīti bakstīt,
lai arī brokastīm patiešām pārāk vēls.

Nekas nav mākslīgs,viss ir tiešām īsts,
tā sēžu dumji aplaimotu seju,
var mirklī šajā mani arī nīst,
bet tik un tā es rakstīšu šo dzeju...:))