Nav problēmu, šis jautājums ir tieši trāpījis desmitniekā un tieši man. Patreiz jau kādu gadu tā arī ir.

Nē! Jo mans vīrs satika pēc 18 gadiem... Lai arī mēs esam kopā visu šo laiku, tagad mūsu gimene ir uz iziršanas robežas...jo viņš apgalvo, ka precējies ar mani esot bez mīlestības - lai atriebtos pirmajai mīlestībai... pirms diviem gadiem viņi satikās...viņš nodeva manu mīlestību, ko tagad nespēju piedot...Naids ir arī uz to sievieti, kas to pieļāva...Tajā laikā es gaidīju mūsu otro bērniņu...viss gaidīšanas laiks, dzemdību laiks bija mokpilns, jo viņam interesēja tikai tā sieviete...Viņas dēļ viņš pat izteica nežēlīgus vārdus gan par mani, gan par gaidāmo bērniņu. Tagad audzinu divas burvīgas meitas...domās varbūt esmu piedevusi, bet atmiņa ir neizdzēšama...Esam blakus, bet sajūta, ka esam sveši viens otram...vairs nekad nevar būt kā agrāk... tika daudz ir sāpēts...Žēl, bet finansiālā situācija spiež turpināt dzīvi kopā...domās esmu aizgajusi prom jau divus gadus...

Šo jautājumu daudzi cilvēki var saprast dažādi,ļoti filozofiski.Tā,kā  pirms mēs atbildam vajag padomāt    p.s. Šeit ir uzdoti vismaz divi jautājumi un ir interesanti palasīt atbildes

satikāmies pēc 22 un iesākām visu no jauna.Tas ir tā vērts-satikties

a u menja bili takie istorii...nu ne cerez 20 let no let 13 prowlo..eto ocenj zdorovo-glavnoe samoj ocenj horowo vigljadetj ctobi ne razocarovan bil muzcina!a ja v sebe ocenj uverena i vse polucilosj prosto kak v skazke!

Jā, tas būtu ddiezgan interesanti, jo tagad ir cits dzīves skatījums, citas vērtības....bet mīlestības jau negaist reizē ar gadiem, tā vienkārši kļūst stiprāka, neskatoties uz to, kurš bija šo attiecību pārtraucējs

С того времени прошло уже 15 лет,я не знаю где она,что с ней.Просто тогда испугался ответственности,хотел гулять ,а теперь очень жалею....

nnjaa ..jautajums labs ...veleties ..., mes dzive loti daudzsko velamies ...ari nereti to kas mums ir atnemts vaij aizgajis no musm ....laigan ja runajam par velmi ka tadu ...velesanas ir varbut sevis needaudz manisana iluzijas ....laigan ja jau esi vienreiz iemilejies ...ka zinams milestiba neriss tad kaut ari cik loti ilgi butu neredzejusies jutas ir joprojam tikpat stipras ...ka kops ..nu teiksim iemilesanas briza ...bet vaij es to velos ..
es domaju ka nee ..jo ..redz ...ir lietas kam nau lemts notikt ..un nevar mainit lietu kartibu ...vis notiek ta ka tam janotiek ...kaut ari sirdij jau nepavelesi ko milet un ko nee .

Viss, kas notiek, notiek uz labu. Satikties jau protams var. Arī es varu teikt, ka jau ir bijis. Bija jautri un interesanti uzzināt, kā ir gājis pa šiem gadiem, kaut vai arī pirmajā mirklī bija skaidrs, ka satiekamies vienkārši, kā labi draugi, jo iekšēji nakas nenoklikšķēja. Laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas nieiestrēgst uz atziņām par pirmo mīlestību. Jāprot cilvēks arī palaist un priecāties par viņa panākumiem un jāapzinās, ja kaut kas neizdevās "toreiz" visātrāk nebūtu sanācis nekad, jo šķiršanās vienmēr ir rezultāts, kaut kam ne īpaši pareizam. Un uz šo dienu tik un tā būtu šķirti  ar sliktām atmiņām. Tādēļ iesaku satiecieties, bet atjaunot neko nevajag. Cilvēki nevar dzīvot ar atmiņām ne šķirti, ne arī kopā.

Jau bija tāds gadījums. Tikāmies svētkos pie klāta galda un tas bija tikai 15 min. jautājums. Jo viņš ilgāk neizturēja. Es varbūt izturētu ilgāk, bet tas tomēr ir sāpīgi. Varbūt arī nenāktu par ļaunu izrunāties, bet es nekad nesperšu pirmo soli. Neesmu pārliecināta, ka viņam tas ir svarīgi. Man šķiet, ka drīzāk vīrieši izvairās no izskaidrošanās.

Jā

ja gribu

ja

domāju, ka jā...

Jā!

JA

ja

ne. Man nav interesanti

kāpēc gan ne

jā gribas