Vecs joks: puisis dien armijā, viņam atraksta meitene, ka beigusies pacietība gaidīt, un tāpēc veidos savu dzīvi kopā ar citu. Lūdz puisi atsūtīt atpakaļ viņas foto. Ko dara puisis, kas bijis meitenei uzticīgs, lai viņam nebūtu jāraud? Viņš palūdz visiem saviem armijas biedriem viņu meiteņu fotogrāfijas, aizsūta tās visas savējai, rakstīdams: es neatceros, kura biji tu. Tāpēc atrod pati savu fotogrāfiju, paņem to, pārējās atliec atpakaļ un atsūti atpakaļ. Tā lūk!

Dari tā,lai tas otrs raud...;p

Njā, tāda ir tā dzīve,
bet tikai tu vari izvēlēties,
kura būsi no abiem/

nav jau obligaati jaaraud.

Paklau millaa! Par To saapinaassanu ar man buutu gana daudz ko Tev teikt, labi?

gRaud tas kas ir vājāks.

Saņemies un neraudi vienreiz, noturies otrreiz, trešajā jau gribēsies par to visu pasmaidīt, jo sāpināt jau var tikai to, kurš raud. No sirds un labsirdīgi smejošajiem bēdu asaras lielākoties paskrien garām vēja ātrumā.

Nevajag raudāt - šī frāze no kāda veca šlāgera. Tur daudz patiesības.  Stipram jābūt! Vai  esam stipri? Diezin. Mēs paši daudzreiz nezinām. ko vēlamies. Šī nezināšana ir viens no visu neveiksmju cēloņiem.  Atklātība un pacelta galva - tā ir dzīves gudrība.
Anša joks ir tikai liels joks ar pamatīgu zemtekstu.