Reiz dzīvoja sieviete, kurai piederēja divi spaiņi. Viens bija vesels, otrs - mazliet ieplīsis... Viņa katru dienu nesa viņos ūdeni no upes. Veselais spainis bija iedomājies, ka viņš ir perfekts, godam pilda savu uzdevumu dzīvē, kamēr ieplīsušais - pārdzīvoja... Bet sieviete, tajā taciņas pusē, kas vienmēr bija zem ieplīsušā spaiņa, bija iesējusi puķes, kas zaļoja un ziedēja - un padarīja dzīvi krāšņāku...
Varbūt nemaz nevajag baidīties nebūt perfektam - vienmēr un visur?
Atslegas vārdi: dzīve38590
Perfekts vienmēr nevar būt neviens,jo perfektu cilvēku nav,tās ir tikai iedomas,ka esi perfekts!!!
Labinieks...
Tantiņa Nobela prēmiju par racionalizāciju.
...labi pateikts...
Katram cilvēkam ir savi trūkumi un tas ir pieņemami.Perfekti noslīpētu cilvēku diez vai atradīsi.
Vienam liekas ka tie ir trūkumi,citam tas liekas pats par sevi saprotams.Galvenais ka pašam patīk un citus ar to netraucē.
Tu esi optimists!
Perfektam būt nav vajadzība...perfektas lietas un cilvēki ir par apgrūtinājumu...
Jābaidās smadzeņu vārgumu - kam tie labi attīstīti, tie necer uz gadījuma labvēlību...
Ievēro jau tikai atšķirīgo,bet perfektivitāte dabā neeksistē.Tā ir subjektīva kategorija,tātad pilnīgi nenoteikta un nesalīdzināma.Tas,ko mēs it kā domājam kā perfektu,būtībā ir mākslīgi izveidots stereotips,mode,pastāvīgi mainīgs "lielums"
Protams, ka krāšņāku. Ja visi un visur būtu perfekti, būtu garlaicīgi. Un vispār, kas ir perfekts? No kāda skatījuma? Kas vienam perfekts, otram varbūt nē.
Riebjas tavs pretīgais purns.