Nu ko tur vairs ja jau reiz pagāji un aizgāji   

Tu aizgāji no manis dzīvē tālu,
Cik tālu vien, no kāda aiziet var.
Aiz sevis gadus nopļāvi kā vālu,
Tik sirds vēl sāp, tāpat kā tovakar.

Bij’ Jāņu nakts, aiz kalniem dega liesmas,
Tev galvu klāja ziedu vainags balts.
No visiem kalniem vēji nesa dziesmas,
Sirds laimē kūsāja kā vīna šalts.

Ai, jaunība, ai, bērnu gadi balti,
Kas velti ilgots, tikai sāpes rod.
Caur dzīvi gadi brien kā zirgi kalti,
Bet jaunību nekas vairs neatdod!

Ir atkal Jāņu nakts un atskan līgo,
Vējš klusos kokos skumji kokli kar.
Man matos sirmi pavedieni stīgo,
Bet sirds vēl sāp tāpat kā tovakar.

ne neej man garam jo savadak toc uzmetisu
tev savu aci virsu   

Ja paiet garaam veelreiz, tad tas jau buss vismaz otrais acu uzmetiens, taatad taa vairs nebuus miilestiiba no pirmaa acu uzmetiena  

varu i trešo, i ceturto... ja jau uzreiz nepamanīja....

Un tu domā, ka no tādas šļūkāšanas turp-atpakaļ radīsies mīlestība no pirmā acu skatiena    Manuprāt, tev jāizvēlas cits variants - grāb ciet un turi cieši!

Ar mani tā nesanāk, mūždien jāpārliecinās atkārtoti tā ka nāksies soļot šurpu-turpu, kamēr nāks apskaidrība...jebšu pieradums

un tā tie skuķi kursē, kā tramvaji, pa riņķi - no viena galapunkta līdz otram un atpakaļ