mani berni jau ir lieli, vini pasi lamajas, ko tad es vinus lamasu

Vispār nekad. Pat vienu reizi dzīvē ne. Tā i izauga bez lamāšanas - un nav ne vainas!

Lamāt savus bērnus, tas nozīmē lamāt sevi.....  nē.
           Manējie jau lieli  

Gadās. Tas mums ģimenē...lamāties...

A jēga...ja nepatīk kads sanāca,kapēc jāpārtaisa   vieglāk jaunu uztaisīt

es gan nevienu nalamaju,es sevi pirmkart cienu,un cienu savus bernus,ja varu viegli pamācit bet tikai lidz tam mirklim kamer redzu ka mani klausa

Nekad nelamāju. Dažreiz gan tā stingrāk, caur pieri, paskatos, bet lamāt - nē.

jau parvēlu driz bušu vectēvs

Nē , tas ir stulbākais   variants  , ko kāds var darīt .

Sen jau vairs nē, bet ja lamāju tad ne jau tik stipriem v'ardiem

Reizēm sanāk,tik brālēna dēlus.

nu man Rīgā kaimiņos līdzīga situācija-debīlisms manā uztverē,es savu dēlu vienreiz mūžā nopēris,17 gados,pāris reižu balsi pacēlis. Toties tagad tās 'mātes,tēvi' ķērc uz to sīci...kā stulbi tizleņi...bet tie jau mūsu bērni audzina mūsu mazbērnus...

Tu pārspīlē,māte sevi par kuci nesauc!!! Man nav ko lamāt,pat mazmeita vēl bērnus neražo,kaut 28 gadi....

Ko nu vairs, jau pie puiša atdota bārusies esmu, bet lamājusies ne

Nē! Visi aizlidojuši no dzimtās ligzdas un audzina savus bērnus.

Lamājusi neesmu, bārusies, klaigājusi- jā.

ar kliegšanu un lamāšanos panāk tikai spītēšanos