jauki, apsveicu un ar smaidu pētu pa savam- vai man tas liekas ticami un vai tas viss nosauktais ir kā vērts, jo spriedumud par cilvēku izdaru pati, ne ļauju pieņemt sastāstīto.

Ja ievēroji, tad tā parasti dīleri sāk savu izplatīšanas kampaņu, vai prezentāciju Tā teikt laba reklāma, bieži nostrādā Taču cilvēkā ir abi, gan+, gan-.Pat pašos labākajos. Bet ticēt vai nē, tā jau tava izvēle.

....... un es būšu.

Kas,gan sunim cits asti cels-ja ne pats??

Par pagātni runāju vienīgi, ja tas kaut kādā veidā saistīts ar konkrēto sarunas saturu. Piemēram, kopīgi paziņas, dzīvesvietas, profesionālās iemaņas, informētība par kādu specifisku jautājumu. Nu kaut vai, "biju nodzēries galīgi, nu jau paldies Dievam 7 gadus alkohols vispār neinteresē". Ja šādi izteikumi ir patiesi, tad paraudzīšanās pagātnē nav nekas nosodāms. Katrā ziņā novilkt striktu robežu un pateikt, kuras tēmas ir tabu, nav iespējams. Viss atkarīgs no konteksta, veida kā tas tiek pasniegts un kādēļ tas tiek darīts. Ja mēs neko nestāstīsim par savu pagātni, tad mums patiesībā nebūs par ko runāt, jo brīdis, kad es rakstu jau ir pagātne brīdī, kad kāds to lasa.